Katram sava skaņošanās

Pamazām noskaņojāmies jaunajam mācību gadam. Meita šodien sakārtoja plauktu, kurā tiek liktas skolas lietas. Nopirka klades, burtnīcas un pildspalvas, kā arī ievākoja grāmatas. Starpcitu, viņas skolā grāmatas tiek izdalītas jau maija beigās. Dēls kopā ar drauga ģimeni brauca spēlēt minigolfu. Šādi viņi jau vairākus gadus atzīmē vasaras brīvlaika beigas. Savukārt es gatavojos rītdienas pedagoģiskajai sēdei. Ko darīja tētis? Strādāja. Viņš nemaz nemanīja mūsu rosību, jo pelnīja naudu, lai bērni nopirktu visu nepieciešamo skolai, bet mamma - savus skolēnus sagaidītu jaunā tērpā. 

 

Tumšums = skumjums

Vakarā ar vīru gājām pastaigāties un secinājām, ka tumšums parādās jau ap pulksten 21-iem. Vēl tikai pirms kādām divām nedēļām tik tumšs bija pulksten 22-os. Domas par to, ka dienas garums strauji saīsinās, man uzdzen skumjas.


Bērnu (ne)drošība

Pievērsu uzmanību vairākiem riteņbraucējiem, kuri veda pasažierus.

Kāds jauns vīrietis savu apmēram 4-us gadus veco meitu bija uzsēdinājis uz spilventiņa, kas iestiprināts aizmugurējā bagāžnieka metāla skavā. Meitene, ar abām rociņām cieši iekrampējusies platajos tēva sānos, izskatījās tāda sīka un neaizsargāta. Kas notiktu, ja viņai, piemēram, saniezētos deguns un, aizmirsdama par drošību, meitene atrautu rociņu no tēva jakas? Vai arī, ja uz līkuma velosipēds kaut vai nedaudz sagāztos uz vienu sānu?

Kāds cits riteņbraucējs veda bērnu, kurš sēdēja aizmugurējā bērnu sēdeklītī. It kā jau pareizi, tikai bērna uzvedība bija tāda dīvaina. Viņš šūpojās sēdeklī tik naski, ka plastmasas atzveltne bija gatava tūlīt pat nolūzt un kopā ar viņu palikt guļam uz ceļa.

Kāds apmēram astoņpadsmit gadus vecs jauneklis bija sadomājis uz velosipēda priekšējā stieņa pavizināt mazu puiku. Iebrauca bedrē un nobremzēja. Priekšējais ritenis aizķērās aiz bedres malas, bet aizmugurējais pacēlās gaisā, apmezdams gandrīz salto. Mazais pasažieris nokrita uz asfalta, bet jauneklis un velosipēds uzkrita viņam virsū. 

Pēc šādām situācijām rodas jautājums: “Kāpēc mēs – lielie – nedomājam ar galvu?”


1. septembra stresi un ķibeles

Šis ir pirmais 1. septembris, kurā neapmeklēju savas skolas svinīgo pasākumu. Šoreiz prioritāte bija pavisam cita, - braucu kopā ar dēlu uz Rīgu, jo viņš uzsācis mācības Rīgas skolā. Ierādīju vilciena padarīšanas, kā arī ceļu, kā tikt no stacijas līdz skolai. Uz svinīgo pasākumu līdzi gan negāju. Biju nolēmusi gaidīšanas laiku pavadīt, pastaigājoties pa pilsētas centru. Taču manus labos nodomus iztraucēja lietus, tāpēc iegāju kafejnīcā, kas atrodas netālu no Brīvības pieminekļa.

Ēst negribējās, bet, lai neviens nepiesietos, ka aizņemu galdiņu, nopirku pašu lētāko pirkumu, proti, tējas krūzi. Visparastākās paciņu tējas cena: 1,8 eiro. Hm. Par šo pašu cenu pārtikas veikalā varētu nopirkt tējas kastīti ar 20 paciņām. Starpcitu, tieši tāds pats kruasāns, kāds pārdodas veikalā “Top” par 37 centiem, te maksāja 2 eiro. Kā teikt – viens kodiens kruasāna tukšumā un tu jau esi “paēdis”.

Kamēr uz galdiņa dzisa karsti kūpošā tēja, raudzījos pa logu uz kafejnīcas atspīdumu, kas saplūda ar parka kokiem, garām braucošajām mašīnām un lietussargu cilvēkiem. Uzmācās pelēcīgas skumjas par vasaras beigām…

Tēju vēl nebiju sākusi dzert, kad piezvanīja dēls. Teica, ka viņam beigusies pirmā skolas diena. Svētku koncerts esot ildzis apmēram 30 minūtes, bet klases stunda - tikai 7 minūtes. Kad viņš atnāca uz kafejnīcu, teicu, ka laikam tēju nedzeršu, jo tā vēl ir karsta un nemaz nav garšīga. Viņš man norādīja, ka ir nepieklājīgi atstāt neizdzertu tēju, bet es viņam atbildēju, ka ir nepieklājīgi par parastu paciņu tēju prasīt tik lielu cenu. Tā mums arī palika neatrisināts jautājums, kas ir nepieklājīgāk.


2. septembris, trešdiena

02.09.2015.

Pirmās mācības

Mana pirmā skolas diena. Bez apstājas norunāju sešas mācību stundas. Mute izkalta, un skaļā balss pārpūlējās. Ceru, ka ar laiku pa vasaru ierūsējušo balsi ievingrināšu.

Visu dienu nedaudz uztraucos par dēlu, – šodien viņš viens pats brauca uz Rīgu un atpakaļ. Vairs nav kā agrāk, kad skola atradās 10 minūšu gājiena attālumā no mājas. Tagad mājas ir vairāk kā 30 km attālumā no skolas. Tāpēc priecājos par tehnoloģiskajām iespējām, jo ar dēlu sazinājos caur WhatsAppu. Mazliet nomierināja arī tas, ka šajā skolā mācās meita. Ja nu kas, dēls var uzmeklēt viņu.

 

Eksperimenta beigas

No 21. jūnija līdz pat šodienai uz virtuves galda nostāvēja no iepakojuma izņemts “7 days” kruasāns. Gribēju paskatīties, kā tas izturēs līdz sava derīguma termiņa beigām. Pēc vairāk kā diviem mēnešiem kruasāns vēl joprojām ir smaržīgs un nesapelējis. 

Eksperimenta sākums 21. jūnijā.

Eksperimenta beigas 2. septembrī.

Pārgriezu kruasānu uz pusēm un nofotografēju. Bilde izskatījās pēc piemīlīga purniņa. Un tādu “skaistumu” es svinīgi izmetu atkritumu kastē. Bērni šo mirkli bija gaidījušai jau sen, jo visiem draugiem, kas nāca ciemos, bija jāstāsta par šo dīvaino mammas eksperimentu. 


Ģimenes šoferis

Atsākās mammas – šofera sezona. Visa diena pagāja, izvadājot savējos uz vilcienu un no vilciena, uz sporta nodarbībām un no tām, uz darbu un no darba, uz zveju un atpakaļ. Mājas pagalma stāvvietā starp kaimiņu mašīnām atmuguriski nācās iespraukties apmēram 10 reizes. Labs treniņš figūrai “iebraukšana garāžā”.


Skolotājas gandarījums

Mācību procesā pastāv atgriezeniskā saite, - tu skolēnam dod viegli uztveramas zināšanas, bet skolēna sapratne tev sniedz gandarījumu par labi paveikto darbu. Šodien man bija tieši tāda skolotājas gandarījuma diena.

 

Studente!?

No rītdienas apmeklēšu grāmatvedības kursus, kas ilgs līdz Ziemassvētkiem. Gaidu ar nepacietību, jo vēlos atkal izbaudīt mācīšanās procesu. Esmu noilgojusies pēc studentiskās dzīves. Kad paziņas jautāja, kāpēc izvēlējos grāmatvedības kursus, teicu, ka mani piemeklējusi pusmūža krīze. Kaut ko savā dzīvē vēlos mainīt, bet īsti nezinu ko. Varbūt kursi būs kā grūdiens vai atspēriens turpmākajai izaugsmei.


Vizuālās mākslas skolotāja - grāmatvede

Šodien pirmā grāmatvedības nodarbība, kurā no mākslinieciskās ikdienas pārslēdzos uz sausu skaitļu pasauli. Manā dzīvē ienāca jauni termini: bilance, aktīvs, pasīvs, debets, saldo un grāmatvedības konti. Kad nācās pildīt uzdevumus, kuros jāaprēķina bilance, sapratu, ka nemāku darboties ar kalkulatoru tik ātri, kā to darīja apkārt sēdošās dāmas, jo ikdienā to nelietoju. Skaitļi bija apaļi un man likās, ka tos vieglāk saskaitīt galvā. Nesapratu, kāpēc jālieto kalkulators, piemēram, saskaitot 3000 + 1500 + 2300 u.tml. Vakarā, kad par to stāstīju dēlam, viņš pateica, ka vienreiz kasiere veikalā uz kalkulatora saskaitīja, cik ir 1 eiro plus 50 centi. Kāpēc tad, kad pieejama tehnoloģiska ierīce, cilvēks pārstāj domāt ar savu galvu un paļaujas uz tehnikas gudrību?

Kursos pavadīju piecas stundas. Lektore bija teikusi, ja vēlas jauno vielu labāk atcerēties un izprast, tad mājās kursos pierakstītais jāpārraksta vēlreiz. Tā arī izdarīju. Tas aizņēma vēl kādas 7-as vai 8-as stundas. Bērni mani nosauca par zubri, bet es atteicu, ka man mācīties patīk.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad ceļam priekšā tiek likts koks, nemēģini to salauzt ar spēku. Neizdosies. Arī apejot koku, ieguvējs nebūsi. Labākais variants – mainīt iešanas virzienu.