1. septembra stresi un ķibeles

Šis ir pirmais 1. septembris, kurā neapmeklēju savas skolas svinīgo pasākumu. Šoreiz prioritāte bija pavisam cita, - braucu kopā ar dēlu uz Rīgu, jo viņš uzsācis mācības Rīgas skolā. Ierādīju vilciena padarīšanas, kā arī ceļu, kā tikt no stacijas līdz skolai. Uz svinīgo pasākumu līdzi gan negāju. Biju nolēmusi gaidīšanas laiku pavadīt, pastaigājoties pa pilsētas centru. Taču manus labos nodomus iztraucēja lietus, tāpēc iegāju kafejnīcā, kas atrodas netālu no Brīvības pieminekļa.

Ēst negribējās, bet, lai neviens nepiesietos, ka aizņemu galdiņu, nopirku pašu lētāko pirkumu, proti, tējas krūzi. Visparastākās paciņu tējas cena: 1,8 eiro. Hm. Par šo pašu cenu pārtikas veikalā varētu nopirkt tējas kastīti ar 20 paciņām. Starpcitu, tieši tāds pats kruasāns, kāds pārdodas veikalā “Top” par 37 centiem, te maksāja 2 eiro. Kā teikt – viens kodiens kruasāna tukšumā un tu jau esi “paēdis”.

Kamēr uz galdiņa dzisa karsti kūpošā tēja, raudzījos pa logu uz kafejnīcas atspīdumu, kas saplūda ar parka kokiem, garām braucošajām mašīnām un lietussargu cilvēkiem. Uzmācās pelēcīgas skumjas par vasaras beigām…

Tēju vēl nebiju sākusi dzert, kad piezvanīja dēls. Teica, ka viņam beigusies pirmā skolas diena. Svētku koncerts esot ildzis apmēram 30 minūtes, bet klases stunda - tikai 7 minūtes. Kad viņš atnāca uz kafejnīcu, teicu, ka laikam tēju nedzeršu, jo tā vēl ir karsta un nemaz nav garšīga. Viņš man norādīja, ka ir nepieklājīgi atstāt neizdzertu tēju, bet es viņam atbildēju, ka ir nepieklājīgi par parastu paciņu tēju prasīt tik lielu cenu. Tā mums arī palika neatrisināts jautājums, kas ir nepieklājīgāk.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam