Filmā atklāts sporta un PSRS politikas līdzās pastāvēšanas stāsts.

Galveno varoni – basketbolisti Dzidru Uztupi Karamiševu – uz panākumiem virza milzīgs gribasspēks un motivācija. Spēlējot sieviešu basketbola komandā, viņa cer izrauties no Padomju Savienības “dzelzs priekšskara”, lai satiktu savu emigrējošo brāli. Latvijā valdošā padomju varas sistēma un drošības dienestu uzraudzība rada bailes un piesardzību, tomēr šai sistēmai iespējams stāties pretī  –  klusi un nemanāmi.

Pateicoties basketbola zvaigznei Uļjanai Semjonovai, par “Rīgas TTT” komandas panākumiem tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos zināju jau bērnībā. Taču tas, kā komanda radusies 1958. gadā un ka tā bijusi spēcīga jau no pašiem pirmsākumiem, man bija jaunums. Pēc filmas noskatīšanās, atgriežoties mājās, radās vēlme uzmeklēt papildus informāciju. Izrādās, ka TTT ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā komanda, kas 18 reizes kļuvusi par Eiropas čempionvienību.

Dienu pēc tam, kad vietējā kultūras namā noskatījos animācijas filmu “Straume”, tā plūca “Zelta globusa” laurus, aiz sevis atstājot tādu gigantu kā Disney, Pixar un Dreamworks darbus. Pirms pāris mēnešiem “Straume” mūs iepriecināja, kļūstot arī par Kannu kinofestivāla favorīti.

Filmā attēlotajā pasaulē mitinās tikai dzīvnieki. Par to, ka te kādreiz dzīvojuši arī cilvēki, liecina būves, skulptūras un dažādi pamestie priekšmeti. Centrālais tēls ir melns kaķis, kas filmas sākumā, dzīvodams vienatnē, pastāvīgi izjūt nedrošību un bailes. Tikai tad, kad plūdu dēļ kaķis nonāk uz laivas līdzās citiem dzīvniekiem, nedrošība un bailes pamazām tiek pārvarētas, jo tad, kad darbojies komandā, viens uz otru vari paļauties. 

Tas, ka autors atteicies no dialogiem, nes savu plusu ne tikai finansiālajā ziņā, bet liek skatītājam vairāk piedomāt pašam. Dzīvnieki savā starpā sazinās ar balsi, mīmiku un kustībām. Šie ārējie signāli, pateicoties animatoru darbam, kļūst skatītājiem viegli saprotami/nolasāmi.

Katram galvenajam varonim ir dotas savas rakstura iezīmes. Kaķim piemīt ne tikai brīvdomāšana, bet arī mērķtiecība; Retrīvers ir rotaļīgi bezbēdīgs; Sekretārputns – tāds, uz kuru var paļauties; Lemurs – koncentrējies uz mantisko, bet Kapibara – totālais pofigists.

Nedaudz traucēja, ka filmas sākumā dzīvnieki tika attēloti dabiski, bet tad, kad sākās plūdi, tie pēkšņi ieguva cilvēciskas prasmes, piemēram, saprata, kā vadīt laivu. Tamdēļ piekto piešķirto zirni samazināju.

Interesanti fakti, ko izlasīju internetā – filma tapusi četrus ar pusi gadus; tā veidota bezmaksas Blender 3D programmatūrā, pie filmas strādāja 50 cilvēku komanda, filmas budžets sastādīja 3,5 miljonus.

No 5 zirņiem piešķiru

Komēdija? Pārāk skaļi teikts. Ja filmas laikā tikai trīs vai četras reizes jāiesmejas, vēl tāls ceļš ejams līdz komēdijai.

Pēc noskatīšanās kopā ar dēlu gājām mājup spriezdami, kādu auditoriju ar šo filmu bija paredzēts uzrunāt – neprecētus vecpuišus vai pusaudžus? Un vēl - ja filmā notiek jebkāda darbība, tai jābūt ar tālejošu mērķi, kas vērsts uz varoņu izaugsmi, izmaiņām. Te bija notikumi, bez kuriem mierīgi varēja arī iztikt. Notikumi bez seguma. Arī filmas atrisinājums plāniem diegiem šūts. Nepārliecinošs.

Kluss, nosvērts, manā skatījumā nedaudz tizls biroja darbinieks Ralfs (35 gadi) jau gadu kopā ar Sofiju. Viss būtu labi, vienīgi viņam nav izveidojušās attiecības ar Sofijas trīspadsmit gadus veco dēlu Kārli. Ralfs piedāvā Kārlim doties laivas izbraucienā. Kad Kārlis atsakās, Ralfs viņu cenšas “iekārdināt” ar savu planšetdatoru, ko varētu iedot uz dažām dienām, lai paspēlētu datorspēli. (Nesaprotu, priekš kam puisim planšetdators un datorspēle, ja skatītājs redz, ka viņš aizraujas ar ģeogrāfiju, jo klausās ierakstus par minerāliem, māliem. Tad jau labāk piedāvātu kopīgi izpētīt un nofotografēt dažādus iežus, kas redzami upes stāvkrastos). Ralfa kolēģis (35) – vieglprātīgs, seksuāli uzbāzīgs vecpuisis komplektā ar savu klātbūtni piedāvā dzeltenu piepūšamo laivu, kas tiek nodēvēta par banānu. Tā visi trīs (varbūt autors vilka paralēles ar trīs vīriem laivā) – divi drūmi īgņas un viens “klauns” – dodas izbraucienā, kura laikā gadās dažādas ķibeles.

Un vēl. Skaņas kvalitāte, kā pēdējā laikā latviešu filmām novērots, slikta. Daļu teksta nemaz nevar sadzirdēt un saprast.

Kaut arī filmas nosaukums tulkojas kā “Jaunais Šeldons”, mūsmājās to dēvē par “Šeldona bērnība”.

Pēdējos gados seriālus neesmu skatījusies laika trūkuma dēļ, bet varbūt tā ir tikai atruna. Pat nezinu, kā vīrs mani pierunāja uz pirmo sēriju. Un es “uzsēdos”.

Jautrs seriāls par trīs bērnu ģimeni, kurai jāsadzīvo ar brīnumbērna Šeldona dīvainībām. Filmas idejas autors un izpildproducents ir aktieris Džims Pārsonss, kas populārajā seriālā “Lielā sprādziena teorija” (“The big bang theory”) tēloja Šeldonu Kūperu.

Šobrīd (2024.) tiek uzņemta jau seriāla 7. sezona. Seriālu novērtēju ar 4 ½ zirņiem, jo pēdējās sezonās laikam par Šeldonu nav tik daudz ko stāstīt. Par galveno varoni jau sāk izvirzīties citi ģimenes locekļi. Tādēļ vien manā skatījumā nosaukums “Šeldona bērnība” ir daudz piemērotāks nekā “Jaunais Šeldons”.