Bērnu (ne)drošība

Pievērsu uzmanību vairākiem riteņbraucējiem, kuri veda pasažierus.

Kāds jauns vīrietis savu apmēram 4-us gadus veco meitu bija uzsēdinājis uz spilventiņa, kas iestiprināts aizmugurējā bagāžnieka metāla skavā. Meitene, ar abām rociņām cieši iekrampējusies platajos tēva sānos, izskatījās tāda sīka un neaizsargāta. Kas notiktu, ja viņai, piemēram, saniezētos deguns un, aizmirsdama par drošību, meitene atrautu rociņu no tēva jakas? Vai arī, ja uz līkuma velosipēds kaut vai nedaudz sagāztos uz vienu sānu?

Kāds cits riteņbraucējs veda bērnu, kurš sēdēja aizmugurējā bērnu sēdeklītī. It kā jau pareizi, tikai bērna uzvedība bija tāda dīvaina. Viņš šūpojās sēdeklī tik naski, ka plastmasas atzveltne bija gatava tūlīt pat nolūzt un kopā ar viņu palikt guļam uz ceļa.

Kāds apmēram astoņpadsmit gadus vecs jauneklis bija sadomājis uz velosipēda priekšējā stieņa pavizināt mazu puiku. Iebrauca bedrē un nobremzēja. Priekšējais ritenis aizķērās aiz bedres malas, bet aizmugurējais pacēlās gaisā, apmezdams gandrīz salto. Mazais pasažieris nokrita uz asfalta, bet jauneklis un velosipēds uzkrita viņam virsū. 

Pēc šādām situācijām rodas jautājums: “Kāpēc mēs – lielie – nedomājam ar galvu?”

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam