No 5 zirņiem piešķiru

Šašai ir nedaudz pāri 30. Viņa strādā jaunā, strauji augošā kompānijā, diemžēl nodaļas vadītāja nekompetences dēļ darbā pastāv kadru trūkums, un jaunajai sievietei nākas pildīt vairāku darbinieku pienākumus. Kā atzīstas Saša: “Manu dzīvi nosaka karodziņu iezīmētās e-pasta vēstules, tās nosaka visu manu dzīvi.” No dienas uz dienu viņa jūtas arvien vairāk emocionāli, fiziski un garīgi izsmelta, kamēr beidzot vadzis plīst.

Māte Sašai iesaka aizbraukt atpūsties pie jūras, kur viņu ģimene pavadījusi katru vasaru, kad abas māsas bijušas vēl mazas meitenes. Tajā pašā viesnīcā apmeties jauns, izskatīgs vīrietis Finns, kas arī ir nomākts. Saša ieplānojusi baudīt vientulību jūras malā un viesnīcā, tāpēc nav sevišķi iepriecināta, ka Finns ar savu klātbūtni var izjaukt viņas plānus. Laika gaitā rodas situācija, kad viņiem nākas savā starpā runāt. Tā viņi satuvinās, atklājot abu saistību ar šo pašu vietu pirms daudziem gadiem.

Tā nav grāmata ar psihoterapeitiskiem ieteikumiem, kā uzveikt izdegšanas sindromu. Kaut gan jāatzīst, ka Sašai ārsts nemaz nav uzstādījis tādu diagnozi, jo viņa pie ārsta nav griezusies. Var jau būt, ka autore pārspīlē un romāna varonei bija vien smaga pārpūle, jo neticu, ka klīniskā izdegšana pāriet nedēļas vai divu laikā, padzīvojot vien kūrortā pie jūras, pie tam nesezonā (februārī). Vēl neticu, ka pēc tik neilga atvaļinājuma cilvēks ar izdegšanas sindromu varētu ar prieku pieņemt paaugstinājumu darba vietā, kurā iepriekš juties pārguris un izdedzis.

Lai gan romāns rakstīts kā romantiska komēdija, smiekli nenāca. Drīzāk izjutu garlaicību.

Citāti

Turpinājums ...

Izrāde “Parasta pirmdiena” sniedz ieskatu sešu profesiju pārstāvju darba specifikā un vienas darbadienas norisē. Izrādē piedalās policiste, ugunsdzēsējs, pansionāta aprūpētāja, neatliekamās palīdzības mediķis, dzīvnieku patversmes darbiniece un dziednieks. Pieci no viņiem strādā diennakts maiņās, kas papildus profesionālajai spriedzei un stresam rada nogurumu, bet nākotnē — arī izdegšanas draudus.

Diennakts ir sadalīta nelielos laika posmos, un katrs profesijas pārstāvis pēc kārtas dažos teikumos izstāsta, ko šajā laikā dara. Izrāde atgādina mākslas darbu, kurā vienkopus tiek salīmēti attēli, radot kopīgu noskaņu — kolāžu.

Zīmīgi ir tas, ka dramaturgi ir visi seši aktieri, jo viņi ēnoja un iztaujāja konkrēto profesiju pārstāvjus. Teksti tapa, uzklausot vienu vai vairākus katras profesijas pārstāvjus. Var jau būt, ka izrādē viss tika nedaudz pārspīlēts, jo diez vai vienā dienā kādas profesijas pārstāvis spēj izdzīvot tik daudz dīvainu, neierastu un bīstamu situāciju.

Šī izrāde lieku reizi atgādināja, ka man par savu darbu būtu grēks sūdzēties. Bieži vien redzētais un lasītais liek pārvērtēt savu dzīvi un novērtēt to, ko ikdienā uztveram kā pašsaprotamu.

Kristīne Kligina neraksta dienasgrāmatu, kā ierasts, bet gan to glezno - vairāku dienu garumā tverot vienu un to pašu jūras ainavu, kas katrreiz atklājas citādā dabas noskaņā.