No 5 zirņiem piešķiru

Šašai ir nedaudz pāri 30. Viņa strādā jaunā, strauji augošā kompānijā, diemžēl nodaļas vadītāja nekompetences dēļ darbā pastāv kadru trūkums, un jaunajai sievietei nākas pildīt vairāku darbinieku pienākumus. Kā atzīstas Saša: “Manu dzīvi nosaka karodziņu iezīmētās e-pasta vēstules, tās nosaka visu manu dzīvi.” No dienas uz dienu viņa jūtas arvien vairāk emocionāli, fiziski un garīgi izsmelta, kamēr beidzot vadzis plīst.

Māte Sašai iesaka aizbraukt atpūsties pie jūras, kur viņu ģimene pavadījusi katru vasaru, kad abas māsas bijušas vēl mazas meitenes. Tajā pašā viesnīcā apmeties jauns, izskatīgs vīrietis Finns, kas arī ir nomākts. Saša ieplānojusi baudīt vientulību jūras malā un viesnīcā, tāpēc nav sevišķi iepriecināta, ka Finns ar savu klātbūtni var izjaukt viņas plānus. Laika gaitā rodas situācija, kad viņiem nākas savā starpā runāt. Tā viņi satuvinās, atklājot abu saistību ar šo pašu vietu pirms daudziem gadiem.

Tā nav grāmata ar psihoterapeitiskiem ieteikumiem, kā uzveikt izdegšanas sindromu. Kaut gan jāatzīst, ka Sašai ārsts nemaz nav uzstādījis tādu diagnozi, jo viņa pie ārsta nav griezusies. Var jau būt, ka autore pārspīlē un romāna varonei bija vien smaga pārpūle, jo neticu, ka klīniskā izdegšana pāriet nedēļas vai divu laikā, padzīvojot vien kūrortā pie jūras, pie tam nesezonā (februārī). Vēl neticu, ka pēc tik neilga atvaļinājuma cilvēks ar izdegšanas sindromu varētu ar prieku pieņemt paaugstinājumu darba vietā, kurā iepriekš juties pārguris un izdedzis.

Lai gan romāns rakstīts kā romantiska komēdija, smiekli nenāca. Drīzāk izjutu garlaicību.

Citāti

“Vai kādreiz dzīvē ir iespējams atgūt bērnības laimes sajūtu?”

“Izbaudi ikvienu mirkli. Ja tu to nespēj, tad kāda tam visam jēga.”