Svētdienas izbraucienā uz Valmieru neplānoti apmeklēju teātra izrādi “Četri balti krekli”. Gaidot izrādes sākumu, lūkojos uz skatuves iekārtojumu, kur uz stalažām karājās četri balti krekli. No tiem bez apstājas pilēja ūdens, radot lietus klātbūtnes un skaņas efektu, bet uz grīdas, kas bija noklāta ar mitrumizturīgu materiālu, veidojās peļķes. Mēģināju izprast, kāpēc, laikam ritot, ūdens pilienu, kas krīt no krekliem, kļūst arvien vairāk, nevis mazāk. Nesapratu. Tikai, mājās atgriezusies, uzzināju, ka šie krekli pirms tam bijuši iesaldēti ledū. Izcila ideja!

Kopumā izrādes scenogrāfija un aktieru tērpi man patika. Mūsdienīgi. Arī aktieru saspēle bija laba, taču lugas sižets – novecojis. Trīs stundas trīs cilvēki savās sarunās mala vienu un to pašu.

Izrādes laikā skanēja Imanta Kalniņa mūzika no 1967. gadā tapušās filmas “Elpojiet dziļi" (Četri balti krekli).  Dziesmas ir zināmas, taču tās vēlreiz lika ieklausīties vārdos un aizdomāties to nozīmi. Tomēr man personīgi gribējās, lai šīs dziesmas izpildītu šīs izrādes aktieri. Citādi dziesmas dzīvoja pašas par sevi, bet aktieri - paši par sevi. Arī senioru aktieru iznākšana uz skatuves un gorīšanās dziesmu skanējuma laikā man palika neskaidra. Ko režisors ar to vēlējās pateikt?

Luga aplūko mūžsenu tēmu - sirdsapziņu un spēju atzīt savu kļūdu. Lugas saturs ir pavisam vienkāršs. Kāda padomju laika ierēdne kritizēja jauna, ambicioza vīrieša sacerētās dziesmas, ko viņa grupa izpildīja koncertā. Taču izrādes beigās, personīgi iepazīstot jauno puisi un sajūtot pret viņu simpātijas, ierēdne savas domas mainīja. Tas arī viss. Nekā īpaši interesanta - sevišķi, ja izrāde paredzēta mūsdienu jaunatnei.

Zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”

Turpinājums ...

Dzīvā Sudraba muzeju, kas atrodas Limbažu vecajā Rātsnamā, radījis sudrabkalis Oļegs Auzers (1950-2021).

Mākslinieks izpaudies smalki izstrādātos lielformāta darbos, tādā veidā nojaucot robežas starp juveliermākslu un tēlniecību. Viņš sudrabu pasniedz nevis kā aukstu metālu, bet gan kā dzīvu mākslas darbu ar dziļu filozofisku jēgu un stāstu, tāpēc muzejam arī dots nosaukums “Dzīvā Sudraba muzejs”.

No 5 zirņiem piešķiru

Divdesmit sešus gadus vecajam Emīlam atlicis dzīvot pavisam nedaudz, jo viņš sirgst ar neārstējamu atmiņas zudumu. Nevēlēdamies savus pēdējos mēnešus pavadīt slimnīcā un sāpināt sev tuvos, kas pārdzīvotu par viņa kardinālajām veselības izmaiņām, Emīls nolemj piepildīt savu pēdējo sapni, dodoties ceļojumā uz Pireneju kalniem. Tā kā viņš baidās nomirt vienatnē, jauneklis kā ceļabiedru paņem līdzi pilnīgi svešu, dažus gadus par viņu vecāku sievieti Žoannu, kas atsaukusies uz Emīla sludinājumu interneta vietnē.

Uzsāktais ceļojums gan Emīlam, gan Žoannai ir iekšējs personisks ceļojums, jo abus dotajā brīdī skar smagi pārdzīvojumi. Ceļojot kopā, viņi pamazām viens otram atveras, rodot atbalstu, rūpes, zaudējuma pieņemšanu un mīlestību.

Žoannas noslēpumainība romāna sākumā mani aizrāva, kaut gan iekšēji šo to varēju paredzēt. Taču, tuvojoties grāmatas vidum, es pamazām sāku zaudēt interesi, jo stāstījuma temps kļuva lēns. Var jau būt, ka tādā veidā autore vēlējās parādīt ikdienas rutīnu un slimības gaitu. Interese atgriezās vien grāmatas beigās.

Turpinājums ...