Svētdienas izbraucienā uz Valmieru neplānoti apmeklēju teātra izrādi “Četri balti krekli”. Gaidot izrādes sākumu, lūkojos uz skatuves iekārtojumu, kur uz stalažām karājās četri balti krekli. No tiem bez apstājas pilēja ūdens, radot lietus klātbūtnes un skaņas efektu, bet uz grīdas, kas bija noklāta ar mitrumizturīgu materiālu, veidojās peļķes. Mēģināju izprast, kāpēc, laikam ritot, ūdens pilienu, kas krīt no krekliem, kļūst arvien vairāk, nevis mazāk. Nesapratu. Tikai, mājās atgriezusies, uzzināju, ka šie krekli pirms tam bijuši iesaldēti ledū. Izcila ideja!

Kopumā izrādes scenogrāfija un aktieru tērpi man patika. Mūsdienīgi. Arī aktieru saspēle bija laba, taču lugas sižets – novecojis. Trīs stundas trīs cilvēki savās sarunās mala vienu un to pašu.

Izrādes laikā skanēja Imanta Kalniņa mūzika no 1967. gadā tapušās filmas “Elpojiet dziļi" (Četri balti krekli).  Dziesmas ir zināmas, taču tās vēlreiz lika ieklausīties vārdos un aizdomāties to nozīmi. Tomēr man personīgi gribējās, lai šīs dziesmas izpildītu šīs izrādes aktieri. Citādi dziesmas dzīvoja pašas par sevi, bet aktieri - paši par sevi. Arī senioru aktieru iznākšana uz skatuves un gorīšanās dziesmu skanējuma laikā man palika neskaidra. Ko režisors ar to vēlējās pateikt?

Luga aplūko mūžsenu tēmu - sirdsapziņu un spēju atzīt savu kļūdu. Lugas saturs ir pavisam vienkāršs. Kāda padomju laika ierēdne kritizēja jauna, ambicioza vīrieša sacerētās dziesmas, ko viņa grupa izpildīja koncertā. Taču izrādes beigās, personīgi iepazīstot jauno puisi un sajūtot pret viņu simpātijas, ierēdne savas domas mainīja. Tas arī viss. Nekā īpaši interesanta - sevišķi, ja izrāde paredzēta mūsdienu jaunatnei.