Sapnis

Aizceļoju tālā pagātnē. Nosapņoju, ka mācos vidusskolas klasē.

Saplēstā kurpe

Starpbrīdī pamanīju sākumskolas skolēnu, kura botai bija atplīsusi pazole no purngala līdz pat papēdim, pie katra soļa atveroties vaļā kā milzīga nezvēra mute. Pateicu, lai pasēž uz soliņa, bet pati aizgāju pie skolas sekretāres, lai pavaicātu, vai ir momentlīme. Sekretāre ieteica kurpi visapkārt aplīmēt ar skoču, ko izmanto pasta sūtījumu aizlīmēšanai. Savukārt dežurante piedāvāja puisi aizvest uz telpu, kur atrodas trīs lieli maisi ar skolēnu atstātajiem (aizmirstajiem) apaviem.

Vēlā sēņotāja

Ap pulksten 18 aizgāju sēņot. Tagad saprotu, kāpēc tautas dziesma skandina: “Sēņotāji, sēņotāji; rītos ilgi neguliet…” Ne jau vāvere tās sēnes nolasa, bet rudeņos ātri iestājas tumsa, un sēnes starp nokritušajām lapām, kad sāk jau krēslot, grūtāk pamanāmas. Biju pat pārsteigta, jo līdz ar gailenēm spēju pamanīt pat trīs brūnas baraviku micītes.

Nākotnes mērķis

Nolēmu, ka mans nākotnes mērķis būs zemes iegāde pilsētas teritorijā. Šodien pastaigājos pa pilsētu, lūkojoties, kurā vietā labprāt vēlētos apmesties. Tas nekas, ka manis iecerētās teritorijas šobrīd netiek pārdotas un nevar zināt, vai vispār kādreiz tiks pārdotas. Toties tas bija labs iemesls, lai, sapņojot nereālus sapņus, nostaigātu vairāk kā 8-us kilometrus.

Rudens

Zīles paukšķēdamas krita uz ceļa.

Vecāku bailes par bērnu

Kāda māte filmā teica: “Tā ir neticama laime, kad piedzimst bērns, taču ar viņu līdzi atnāk bailes.”

Garā darba diena

Gandrīz tikpat stundas, cik novadu skolā, paiet pie datora mājās, kamēr savedu kārtībā e-klases žurnālus un izlaboju vai pārskatu visus tajā dienā sazīmētos darbus. Agrāk tomēr bija vienkāršāk, jo varēja ielikt vērtējumu bez kritēriju uzskaites un iegūstamo sasniegumu apraksta. Žēl paliek sava laika, jo valsts skolotājiem maksā tikai par kontaktstundu vadīšanu. Pārējais skolotāja darbs paliek kā neapmaksāta “skolotāja goda lieta”.

Paula humoriņš

Ar dēlu aizgājām uz Raimonda Paula koncertu “Dienvidu akvareļi” (vērtējums šeit). Koncerta noslēgumā, kamēr tika pasniegti ziedi, publika aplaudēja, stāvot kājās. Pauls kopā ar solistiem paklanījās un nogāja no skatuves. Publika aplaudēja. Pauls atgriezās, rokā turot salveti. Apsēdās pie klavierēm un sāka tīrīt taustiņus - pāri visiem reģistriem no viena gala uz otru, no viena gala uz otru… Publika aplaudēja. Līdzko Pauls nospēlēja vienu noti, publika momentā apklusa. Pauls aizcirta klavieru vāku, piecēlās un aizgāja. Vēlāk gan atkal atgriezās, lai nospēlētu “Projām jāiet…”