Visdzīvākā dzīve

Pastaigājos pa mežu un iedomājos, ka būdama divdesmitgadniece nesapratu, kāpēc četrdesmitgadnieki no jaukās pilsētas dzīves pārvācas uz dzīvi laukos. Toreiz mani vilktin vilka uz lielpilsētu, kur, manuprāt, lielajās ļaužu masās notika visdzīvākā dzīve. Tikai tagad, kad pati esmu jau četrdesmitgadniece, saprotu, ka visdzīvākā dzīve spēj būt pat tad, kad esi viens pats mežā kopā ar dabu.


Meiteņu intrigas

Meita no skolas pārnāca ļoti noskumusi, jo klasesbiedrenes, ar kurām tusējas, izslēgušas viņu no kopējā čata. Arī starpbrīžos sākušas ignorēt. Kas pa sestdienu un svētdienu varējis mainīties, ja piektdien viss vēl bijis labi? Meita domā, ka tas tāpēc, ka viņa neapmeklē ballītes un pirtis. Es atkal uzskatu, ka meiteņu intrigas visbiežāk rodas uz skaudības pamata. Skaudība par ārējo izskatu un apģērbu, kā arī par to, ka zēni pievērš uzmanību. Ieteicu meitai rīt saņemt drosmi un, bariņā esot, visām to pajautāt. Labāk uzzināt patiesos iemeslus, nekā pārdzīvot, nezinādama, kas ir pie vainas. 


Meiteņu intrigas turpinās

Sen jau meitai biju teikusi, ka visiem nekad nebūsi pietiekami laba, tomēr viņa neņēma vērā un plēsās uz pusēm, lai izdabātu neskaitāmajam “draugu” pulkam. Šodien meita klasesbiedrenēm pajautāja, kāpēc tiek izslēgta no “draudzīgās” kompānijas. Redz, vasarā viņa prioritāti devusi saviem labākajiem draugiem no vecās klases, nevis tusējusies pa ballītēm ar Rīgas mamzelēm.

Vienu mācību gan meita pēc šī gadījuma ir guvusi – īstu draugu nevar būt daudz.

 

Puišu privātnieciskums

Kāpēc puiši ir tik privātnieciski attiecībā uz meitenēm? Šo īpašību pēdējā gada laikā pamanīju jau vairākkārtīgi. Sešpadsmitgadīgā meita sava vecuma zēnus neuztver kā potenciālos boyfriendus. Viņa pret tiem izturas sirsnīgi, jo uztver kā parastus draugus. Diemžēl gandrīz visi puiši šīs draudzīgās attiecības pārprot. Viņiem šķiet –, ja meitene izrāda interesi un sarunājas, smejas par puiša jokiem, uzspēlē strītbolu, paskrien krosiņu pa mežu vai kopā iziet pastaigāties, tad viņa ir potenciālā girlfriend. Un līdz ar to meitenei nav vēlams sev tuvumā laist citus puišus un pret viņiem izturēties tikpat draudzīgi, jo, lūk, pirmie par to var apvainoties. Te nu man rodas jautājums: “Par ko apvainoties?” Meita taču nav devusi nekādus mājienus, ka viņai šis puisis patiktu tik ļoti, lai no draudzīgajām attiecībām gaidītu kaut ko vairāk.

Domāju, ka privātnieciskums rodas dēļ tā, ka 16 -18 gadus veci jaunieši vēl neizprot, kā pareizi izturēties pret pretējo dzimumu un kā veidot attiecības. Ceru, ka pieredze nāks ar gadiem.


Klibā veselība

No visām veselības kaitēm, manuprāt, vispretīgākā ir saaukstēšanās. Kakla sāpes, aizlikts un tekošs deguns, kā arī smagums galvā. Ar pirmajām rudenīgajām lietavām, vīrusu uz mājām atnesa dēls. Viņš pirmais padevās cīņā ar to. Pēc tam salūzu es. Mokos jau otro dienu. Labi, ka nav paaugstināta temperatūra.

Skolā stundu laikā ik pa laikam izgāju no klases telpas, lai atbrīvotu degunu no iesnu važām. Pēc tam turpināju savu stāstījumu. Uz dienas beigām no runāšanas slodzes pazaudēju balsi. Vakarpusē spēju sazināties tikai čukstus.

 

Bārkstainā mašīna

Starpbrīdī skolas pagalmā pie autostāvvietas pulcējās paliels skolēnu bariņš. Izrādās, - kāds jokdaris vienu mašīnu aplīmējis ar līmlapiņām. Priekšējie stikli, sānu stikli, jumts, kaputa vāks, - viss rotājās ar vējā plīvojošām dzeltenām lapiņām. Mašīna izskatījās bārkstaina. Teicu skolēniem, ka arī tas, savā ziņā, ir mākslas darbs.


Mēness un zvaigzne

Pulksten 6.00 no rīta, kad meitu ar mašīnu vedu uz staciju, debesīs vientuļi mirdzēja mēness un viena zvaigzne.

 

Koka lapa

Jutos kā no koka nokritusi sačervelējusies lapa. Čaukstēju un čukstēju. Labi, ka darbā brīvdiena. Arī no mājas nebija nekāda vēlēšanās bāzt savu sarkano degunu laukā. Dzēru tēju, ārstējos un visu dienu lasīju grāmatu.

Pēc tam, kad dienasgrāmatā biju veikusi pirmās rindkopas ierakstu, aizbraucu līdz upei pakaļ savam makšķerniekam. Kad vīrs iekāpa mašīnā, pastāstīja -, kamēr sēdējis upes malā un mani gaidījis, viņam uz galvas uzkritusi liela, skaista koka lapa. Kā tādu nepaņemsi. Tā viņš uz mājām zivju vietā man atveda koka lapu. Kāda sagadīšanās! Vai tik tā lapa nebiju es pati?


Dzirksteļu svītra

Ar savu mašīnu stāvēju ceļa malā. Garām brauca vieglā mašīna, bet aiz tās policists uz motocikla. Pirms gājēju pārejas vieglā mašīna nobremzēja. Iespējams, ka motociklists neievēroja distanci. Lai neieskrietu mašīnas “dupsī”, viņš sagrieza stūri. Sasvērās uz viena sāna, nokrita zemē un ar metāla spēkratu starp kājām, slīdēja pa ceļu vairākus metrus uz priekšu, aiz sevis atstādams spožu dzirksteļu svītru. Tas notika apmēram 5 – 10 metrus no manas mašīnas. Paldies dievam, ka motociklistam nekas nekaitēja. 


12. septembris, sestdiena

13.09.2015.

Grāmatvedis – ciparu sētnieks

Pēc grāmatvedības otrās nodarbības esmu kā žirafe ar bezgala garu kaklu. Kaut kā lēni jauniegūtās zināšanas aizslīdēja līdz manai saprašanai. Pajautāt neskaidro pazuda vēlēšanās, jo lektore, kad viņai kaut kas bija jāstāsta otro reizi, pacēla balsi un kļuva manāmi dusmīga. Kad vienu jautājumu viņai nācās izskaidrot pat trešo reizi, izskatījās, ka katliņš sāks burbuļot. Tas vien liecina, ka grāmatvede nav pedagogs. Piemēram, man citreiz savā mācību stundā viens un tas pats jāstāsta katram skolēnam individuāli. Kopā sanāk vairāk kā 20 reizes! Un es nekļūstu dusmīga, jo mans darbs un mana sūtība ir sniegt zināšanas un izskaidrot tā, lai visiem viss būtu saprotams. Diemžēl šo sūtību nesaskatu grāmatvedības kursu vadītājā.

Domās salīdzināju skolotājas un grāmatvedes profesiju. Sapratu, ka skolotājas darbs ir labāks, jo tajā var radoši izpausties un galvenais, ka ar laiku redzams tava darba rezultāts. Grāmatvedis, diemžēl, ir ciparu kalps, kas skaitļus pārcilā no ailes uz aili, - tad uz tabulām. Pilnīgi nekādas jaunrades, jo jāpieturas pie noteikumiem un likumiem. Arī darba rezultātu redzēt nevar, jo pēc mēneša beigu bilances atkal viss sākas no gala. Tas tāpat kā sētniecei, kura saslauka lapas kaudzē, bet vējš tās atkal izpūš pa pagalmu. Nekāda gandarījuma, jo darbam neredz paliekošu rezultātu.

 

Kurmīša biksītes

Beidzot kurmīša bikšeles uz celma vairs nav (skatīt iepriekšējo rakstu). Visu vasaru tās gaidīja savu saimnieku. Ceru, ka kādam rudenī un ziemā būs siltāk.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.