No 5 zirņiem piešķiru

   

Pirms pieciem gadiem grupveida pašnāvībā gāja bojā Enna meita Annija. Dīvaini, ka tikai tad, kad tēvs uzzināja savu diagnozi – neārstējams vēzis –, viņš, būdams savas nāves priekšnojautās, nolēma atklāt meitas dīvainās nāves apstākļus. Kāpēc šī doma nebija radusies jau agrāk? Tā taču nav situācija, kurā aizbildināties, ka tādām lietām nav laika.

Annijai jau no bērnības piemita “nemitīga vajadzība pēc attiecīgajā brīdī apkārt esošo atzinības un uzslavām un ārkārtīga neatlaidība, tiecoties uz saviem mērķiem. (..) viņā vispār nebija noslieces samierināties ar apkārtējo cilvēku standartiem. Viņa samērojās tikai ar absolūtiem.” Ar izcilību pabeigusi franču valodas studijas Igaunijā, Annija nonāca Parīzē. Tieši tur – apkārtējā vide, notikumi un pieredze – lika viņā kaut kam mainīties. Jaunībā taču ir tik raksturīgi meklēt dzīves jēgu: domāt par reliģiju, Dieva esību vai neesību, dzīvi un nāvi.

Atgriežoties Igaunijā, Annija iesaistījās komūnā, kurā jaunieši izolējās no apkārtējās pasaules un, bara instinkta vadīti, rīkojās pēc viņu pašu izdomātiem rituāliem un noteikumiem. Kur ir robeža, ko bara ietekmē nevajadzētu pārkāpt?

 

Grāmatu biju izlasījusi līdz pusei, taču laika trūkuma dēļ lasīšanu uz pāris nedēļām pārtraucu. Kad atsāku, nācās lasīt no sākuma, jo bija pazudis pavediens un daļa iegūtas informācijas bija jau piemirsusies.

 

Citāti


Hortenziju pušķi Palma de Mallorca centrā (Maljorka, Spānija)

25.04.2026.

Tēma: ŠIS UN TAS Fotogrāfijas Dabas fotogrāfijas (vertikālas)

     

     




Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Ja mūsu domas materializējas, varbūt mirušie tās spēj lasīt. Tad arī mana dienasgrāmata kļūst par tiltu starp esamību un neesamību, starp dzīvajiem un mirušajiem.