No 5 zirņiem piešķiru

Pirms pieciem gadiem grupveida pašnāvībā gāja bojā Enna meita Annija. Dīvaini, ka tikai tad, kad tēvs uzzināja savu diagnozi – neārstējams vēzis –, viņš, būdams savas nāves priekšnojautās, nolēma atklāt meitas dīvainās nāves apstākļus. Kāpēc šī doma nebija radusies jau agrāk? Tā taču nav situācija, kurā aizbildināties, ka tādām lietām nav laika.

Annijai jau no bērnības piemita “nemitīga vajadzība pēc attiecīgajā brīdī apkārt esošo atzinības un uzslavām un ārkārtīga neatlaidība, tiecoties uz saviem mērķiem. (..) viņā vispār nebija noslieces samierināties ar apkārtējo cilvēku standartiem. Viņa samērojās tikai ar absolūtiem.” Ar izcilību pabeigusi franču valodas studijas Igaunijā, Annija nonāca Parīzē. Tieši tur – apkārtējā vide, notikumi un pieredze – lika viņā kaut kam mainīties. Jaunībā taču ir tik raksturīgi meklēt dzīves jēgu: domāt par reliģiju, Dieva esību vai neesību, dzīvi un nāvi.

Atgriežoties Igaunijā, Annija iesaistījās komūnā, kurā jaunieši izolējās no apkārtējās pasaules un, bara instinkta vadīti, rīkojās pēc viņu pašu izdomātiem rituāliem un noteikumiem. Kur ir robeža, ko bara ietekmē nevajadzētu pārkāpt?

 

Grāmatu biju izlasījusi līdz pusei, taču laika trūkuma dēļ lasīšanu uz pāris nedēļām pārtraucu. Kad atsāku, nācās lasīt no sākuma, jo bija pazudis pavediens un daļa iegūtas informācijas bija jau piemirsusies.

 

Citāti

“Tas, kurš mājās izturas tā, it kā būtu pie karaļa, pie karaļa jūtas kā mājās.”

“(..) tikai 7% cilvēku piemīt spēja vadīt citus, un viņiem ir pienākums to darīt, lai kādi arī būtu apstākļi.”

“(..) mēs pieņemam to tēlu, par kādiem pasaule mūs uzskata, jo tikai tā protam kļūt paši par sevi. Un tad paši nesam šo tēlu tālāk, pakļaujoties likumiem, ko pasaule uzskata par normalitāti, un uzspiežam tos citiem, un tā bezgalīgi uz priekšu.”

“(..) laulību nevar šķirt un mājas nevar pārdot. Ja rodas šāda doma, tātad ir bijusi nevis laulība, bet saimniecisks līgums. Ja rodas šāda doma, tātad ir bijušas nevis mājas, bet nekustamā īpašuma objekts.”

“(..) mūsu laikmetā arī revolucionārus vada grāmatveži…”

“Cilvēki, kuriem ir ambīcijas, dzīvē nenovēršami viļas (..), jo kaut kad tomēr pienāk brīdis, kad viņi nespēj sasniegt nākamo mērķi. Toties tiem, kam arī sapņi ir mēreni, paši nav spējīgi ne uz ko citu kā mērenību.”

“Mēs nekad nevaram zināt, ko mūsu rīcība patiesībā nozīmē. Domājam, ka darām ko labu, bet patiesībā nodarām ļaunumu. Darām ko sliktu, bet patiesībā labu.”

“(..) ļoti daudzi ir pieļāvuši kļūdu, nespējot novilkt robežu starp sevi un pasauli, un tāpēc tikuši ievainoti.”

“Mīlestība var palikt nepieredzēta, ekstāze un laime var palikt nepieredzētas, un, ja nepieredzētas paliek ciešanas, ir pat labāk. Taču nāve, lūk, galu galā pienāks noteikti.”

“(..) cilvēki izdomā Dievu, jo citādi nespēj tikt galā ar savu pasauli. Pārāk daudz nejaušā un neizskaidrojamā. (..) Bet problēma ir tāda, ka pasaule ir vienādi nesakarīga gan ar Dievu, gan bez viņa.”

“Ir ārsti, kas uzskata, ka teju visas slimības ir psihosomatiskas. Maza ģenerāla tīrīšana bēniņos – un prom viņas ir.”

“Rutīna ir rutīna. Tā tev ir ap kaklu kā virve. Ja tu no tās neizlauzīsies, tā tevi beigās nožņaugs. Un, starp citu, pats to nepamanīsi.”

“(..) ja tu reiz sāc vēlēties mantas, kas ir domātas tam, lai tu tās vēlētos, tad var gadīties, ka vairs netiec ārā no vēlmju loka.”

“Laikā, kad visi skaita naudu, lasiet dzeju, laikā, kad visi runā par tiesībām, sakiet taisnību.”