No 5 zirņiem piešķiru

Lasāma grāmata, bet tomēr nav tāda, ko nevar palaist vaļā, kamēr nebūs izlasīta. Lasīju ar nelieliem pārtraukumiem. Pirms gulētiešanas. Jāatzīstas, ka bija reizes, kad lasot arī iemigu. Un nemaz nelikās tik humorpilna, kā tika saslavēts.

Keitijai ir nedaudz pāri divdesmit. Viņa ir meitene no laukiem, kas piepildījusi savu kvēlāko sapni – dzīvot un strādāt Londonā. Tas nekas, ka alga necila, jāvalkā utenī pirktas drēbes, jāīrē maza istabiņa, kurā nav pat vietas skapim, kā arī ilgi jābrauc līdz darbam. Arī priekšniece Dēmetra, kuras dzīve Keitijas acīs šķiet perfekta, nav dieva dāvana. Dēmetra ir izcila reklāmas speciāliste, no kuras daudz var mācīties, tomēr savā augstprātībā nevērīgi izturas pret padotajiem. Arī Keitija netiek pienācīgi novērtēta, kā rezultātā viņai tiek uzteikts darbs. Tā kā Keitijai rodas naudas grūtības, viņa atgriežas dzimtajā Samersetas fermā, kur tēvam un pamātei palīdz lauku tūrisma biznesā.

Kādu reizi uz Keitijas fermu atpūsties atbrauc Dēmetra ar ģimeni. Keitijai rodas iespēja atmaksāt bijušajai priekšniecei par visiem pāri darījumiem. Manuprāt, ar šo atriebi autore krietni iebrauca auzās. Vai tiešām nodarījums pret Keitiju bija tik liels, lai Dēmetra tiktu tā pazemota? Šīs izdarības katrā ziņā Keitiju neraksturo no labās puses. Bet varbūt es esmu citādāk audzināta. Beigu beigās Keitija ar Dēmetru atrod kopīgu valodu un kļūst par sava veida partnerēm.

Protams, romānā ir atvēlēta vieta arī mīlestības tēmai.

Citāti par karjeru

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Šī nav lasāmā, bet drīzāk skatāmā grāmata.

Nevarēju vienaldzīgi paiet garām grāmatai, kaut bērni jau lieli priekš konstruktoriem. Vismaz tā man šķita, kad pirku. Domāju – noderēs mazbērniem (tālā nākotnē), kad viņi brauks ciemos, jo LEGO mums ir ārkārtīgi daudz. Kad bērni bija mazi, šim priekam nežēloju naudu, jo darbošanās ar konstruktoriem attīsta konstruēšanas prasmes, vērīgumu, pacietību, pirkstu motoriku, telpiskumu, radošumu, domāšanu u.c.

Grāmatā piedāvāti ļoti daudz no konstruktora gatavotu dzīvnieku paraugi. Diemžēl tos var realizēt tikai tie, kam mājās plaša LEGO kolekcija, jo tad ir no kā izvēlēties. Lai arī visas nepieciešamās detaļas gan formas, gan krāsas ziņā nebūs atrodamas pat šādu kolekciju sastāvā, bērnam tiek dota iespēja radoši izpausties, vienu konstruktoru aizvietojot ar citu, dzīvnieku izveidojot pavisam citā krāsā un nedaudz atšķirīgā formā.

Grāmatai, gluži kā iekārdinājums, līdzi nāk LEGO konstruktori (60 gabali) četru nelielu dzīvnieciņu izveidei. Tas ir kā sākuma ieskrējiens šajā interesantajā konstruktoru pasaulē.

Mans septiņpadsmit gadus vecais dēls, kuru pēdējā gada laikā nav iespējams atraut no datorspēlēm, par grāmatu bija stāvā sajūsmā. Izbēra savu LEGO čupu uz grīdas un jau pirmajā dienā izveidoja divus modeļus.

No 5 zirņiem piešķiru

Pērkot grāmatu iedomājos, ka tā man noderēs kā skolotājai, jo uzzināšu vairāk par disleksijas* izpausmēm, kā ar tām sadzīvot, kā organizēt mācību darbu. Tikai lasot atklājās, ka autore nemaz neiedziļinās zinātniskā disleksijas analīzē, bet bērnu auditorijai atklāj juteklisku stāstījumu par meiteni Elliju, kurai piemīt šī īpatnība. Par viņas sajūtām, pārdzīvojumiem un pašvērtējumu. Stāsts (es gan to nenosauktu par romānu, kā rakstīts uz 1. vāka) vēlreiz apliecina, kā bērnu var sapurināt un iedrošināt spēcīga personība. Šajā gadījumā – jaunais klases audzinātājs. Viņš spēja pazemoto un izsmieto Elliju motivēt tā, ka meitene ieguva draugus un kļuva par klases līderi.

“Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka katram no mums ir citas dotības. Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga.”

P.S. Vienu gan es nesaprotu – kā vecāki nebija pamanījuši meitas, kura jau mācījās 6. klasē, lasīšanas un rakstīšanas grūtības? Vai tas nozīmē, ka viņi ar savu bērnu nemaz nenodarbojās?

* Disleksija – neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes.

Jau agrāk, lasot vai klausoties radošo profesiju pārstāvju, kuru jaunība noritējusi 60-70-tajos gados, intervijas, biju dzirdējusi par Vecrīgas kafejnīcu “Kaza”. Domāju, ka tas ir bijis kafejnīcas patiesais nosaukums. Kā izrādās – nē. Kafejnīca saucās “Sputņiks”, bet tā kā tajā bija viena no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām “Casino”, jauniešu vidū kafejnīca ieguva iesauku “Kaza”. Un šo ļoti svarīgo faktu diemžēl es nesaklausīju (varbūt palaidu garām) filmā, bet atradu internetā pēc filmas noskatīšanās.

Kafejnīca “Kaza” tolaik bijusi “nepareizo” jauniešu – bohēmistu – galvenā satikšanās vieta. Te tusējās jaunie literāti, fotogrāfi, mākslinieki un mūziķi, kas iespēju robežās interesējās par mākslas dzīvi ārpus PSRS rāmjiem, kopīgi organizēja braucienus uz dažādiem kinofestivāliem, viens otram deva lasīt deficīto ārzemju literatūru, pētīja poļu un čehu mākslas žurnālus. Dokumentālajā filmā tiek dota iespēja pēc 50 gadiem tikties ar vairākiem mūsdienās atzinību ieguvušajiem tā laika kazistiem.

Patika intervēto cilvēku atziņas. Kaut vai Jura Zvirgzdiņa teiktais, ka daudzu 40-gadnieku acīs viņš vairs nesaskata dzirksteli, un daudzi mūsdienu jaunieši 20 gadu vecumā ir jau 40-60 gadīgi.