No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās Ziemeļkarolīnas dumbrājos, kur okeāna izrobotā piekraste mijas ar purvainiem plašumiem. Šajā vietā uz dzīvi “apmetas tikai tie, kuri no kaut kā bēg vai ir nonākuši bezizejā”, jo “šis krasts atbaida ikvienu, kas atbraucis šurp, lai apmestos te uz dzīvi.” Dumbrājs dzīves salauztiem un nabagiem ir kā trimdas vieta, kas “tāpat kā jebkura grūti pieejama teritorija, droši glabāja viņu noslēpumus.”

Uz šo neskarto dabas nostūri bija pārcēlusies galvenās varones ģimene – abi vecāki ar pieciem bērniem. Taču tēva dzeršana un vardarbība pamazām ģimeni sašķēla. Viens pēc otra to pameta gan māte, gan vecākie brāļi un māsas, dumbrājā atstājot vien tēvu un sešus gadus veco Kiju. “Viņa zināja, ka visi devušies prom papus dēļ, tikai nespēja saprast, kāpēc neviens nav paņēmis viņu līdzi.”

Tēvs bieži nebija mājās pat vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc Kija iemācījās ar visu sadzīvi tikt galā patstāvīgi – gatavoja ēst, uzkopa māju un lielāko dienas daļu pavadīja, vienatnē baudot apkārtējo dabu. Drīz vien Kiju šajā ūdeņainajā nekurienē pameta arī tēvs. Tā viņa kopš desmit gadu vecuma auga pavisam vientuļa, bez sabiedrības atbalsta un draugiem. Pat to reto reizi, kad meitene devās uz attālās pilsētiņas veikalu, visi no viņas vairījās, dēvējot par purva skuķi.

Kad Kija pieauga, noslēpumainajā skaistulē ieskatījās divi tuvējās pilsētiņas puiši – Teits un Čeiss, taču dzīves pieredze Kijai lika baidīties izjust uzticēšanos un mīlestību, jo visi viņu līdz šim bija pametuši un pievīluši. “(..) pieskarties kādam nozīmēja atdot daļiņu sevis, ko vairs nevar atgūt.” Un tad kādu dienu viens no puišiem purvā tika atrasts miris…

Visvairāk romānā mani piesaistīja sākumdaļa, kaut nenoticēju, ka tik maza meitene bez pieaugušo palīdzības spēja viena pati izdzīvot dumbrājā, pie tam tik ilgu laiku pavadot bez cilvēku sabiedrības un savstarpējām sazināšanās iespējām. Manuprāt, Kijai vajadzēja būt mežonīgākai un maugliskākai, jo bērns šajā vecumā atdarina apkārtējos, un Kijai vienīgais paraugs bija dzīvās dabas uzvedības modeļi. Vēl mani pārsteidza, ka tā jau ir otrā pēdējo mēnešu laikā lasītā Amerikas autores grāmata (skat. Tara Vestovera “Izglītotā” vērtējumu), kurā bērns nezina savu dzimšanas datumu un neapmeklē skolu. Kija nezināja pat savu pilno vārdu.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romānu lasīju krievu valodā pirms vairākiem gadiem, kad tas vēl latviski nebija iztulkots. Toreiz pēc sirdi plosošās grāmatas “Pirms atkal tiksimies” izlasīšanas vēlējos iepazīt pēc iespējas vairāk šis rakstnieces darbus. Kad grāmata tika izdota latviešu valodā pirmo reizi, to kaut kāda iemesla pēc nenopirku. Iespējams, ka toreiz romāns “Pēdējā vēstule no mīļotā” lika man vilties. Taču pagāja vairāki gadi. Romāna sižetu biju pilnīgi aizmirsusi (tas jau liecina, ka nav neko vērts), tāpēc, grāmatnīcā ieraugot šīs grāmatas otro izdevumu, to iegādājos.

Garlaicīgs, klišejisks un banāls mīlas romāns, ko nepavisam negribējās “izraut cauri” vienā piegājienā. Lasīju salīdzinoši lēni un mokoši. Aiz gara laika, lidojot lidmašīnā un ceļojuma vakaros pirms gulētiešanas.

Romānam ir divas sižeta līnijas, kas grāmatas izskaņā satuvinās. Tie ir divu sieviešu – Elijas un Dženiferas mīlasstāsti. Šie stāsti mēģina parādīt atšķirīgos sabiedrības uzskatus par laulības šķiršanu un par sieviešu/vīriešu attiecībām ar precētu vīrieti/sievieti dažādos laika posmos – mūsdienās un 60-tajos gados.

Žurnāliste Elija izdevniecības arhīvā atrod mīlestības vēstuli, kas rakstīta pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa vēlas noskaidrot, kas ir šīs vēstules autors un kam tā ir adresēta. Uzietā vēstule Eliju pamudina izvērtēt savas jau gadu ilgās attiecības ar precētu vīrieti.

Dženifera ir smalko aprindu dāma, kas precējusies ar turīgu uzņēmēju, taču kādā pasākumā viņa iepazīstas ar žurnālistu un iemīlas viņā. Abi mīlnieki sūta viens otram vēstules un slepus tiekas. Viena no viņu mīlas vēstulēm pēc vairāk kā 40 gadiem nonāk Elijas rokās.

Paziņa mājas pagalmā novietojusi pašizgatavotu kurmju atbaidītāju. Teica, ka ideju noskatījusies internetā. It kā palīdzot. To gan es nezinu.

Plastmasas pudelei sānos izgriezti un atlocīti četri “spārni”. Cauri pudelei izvilkta drāts un nostiprināta virs pudeles vāciņa. Otrs drāts gals pārlocīts 90⁰C leņķī un ievietots caurulē. Vējainā laikā pudele griežas ap savu asi.

Austrijas pilsētas Bregenz centrā kāda celtne rotāta ar nelieliem telpiskiem dekoriem, kas izgatavoti, pateicoties plastmasas pudelēm.