No 5 zirņiem piešķiru

Pretēji vairākiem internetā publicētajiem augstajiem vērtējumiem un salkanajiem apjūsmojumiem, personīgi man šī grāmata likās viduvēja, varētu pat teikt, ka garlaicīga. Bija tomēr jāpaļaujas uz savu intuīciju, kad 2016. gadā, ieraugot grāmatu veikala plauktā, kaut kas mani atturēja no iegādes, lai gan grāmatas nosaukums liecināja par vēstures posmu, kas mani varētu interesēt. Apmēram pirms mēneša meita palūdza, lai sagādāju kādu grāmatu par latviešu gaitām Sibīrijā. Atcerējos “Lopu ekspresis” un nopirku. Tas jau bija otrais grāmatas metiens, kas nozīmēja, ka cilvēki pirkuši. Diemžēl, kā vēlāk atklājās, par Sibīrijas gaitām grāmatā stāstīts ļoti maz. Un nosaukums “Lopu ekspresis”, manuprāt, plāniem diegiem šūts. Drīzāk izvēlēts pircēju piečakarēšanas nolūkā. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka galvenais varonis mūsdienās (kaut vai simboliski) esot juties tāpat kā sibīrieši lopu vagonos.

Grāmata stāsta par latviešu puisi Pēteri (iespējams autors šajā tēlā iemiesojis sevi), kas pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas beigšanas devās studēt matemātiku Rīdas universitātes koledžā ASV. Jau grāmatas pirmajās lapās kaut kā neklemmējās skaitļi. Kad Pēteris, mācoties 4. kursā, gāja pieteikties darbam Volstrītā, viņam bija tikai 20. Un tagad paskaitīsim: divdesmit mīnuss četri ir sešpadsmit. Vai tiešām Pēteris Latvijā pabeidza ģimnāziju 16 gados?

Ne vienmēr mūsu sapņi sakrīt ar īstenību. Arī Pētera izsapņotā Ņujorka pavisam nelīdzinājās tai, kurā viņam nācās dzīvot, un daudzsološā Volstrīta izrādījās negodīgu naudas slaucēju paradīze, kurā katrs dzinās tikai pēc sava labuma, aizmirstot par cilvēciskajām vērtībām.

Patiesībā man Pēteri bija ļoti žēl, jo viņš svešumā baudīja vientulību, ja neskaita dažas attiecības ar meitenēm, kas ātri vien tika pārtrauktas. Neviena vidusskolas drauga, neviena darba kolēģa, ar kuru varētu parunāt ne par darbu. Tāda rutinizēta jauna cilvēka dzīve, kuras galvenais noteicējs un marionetes diegu raustītājs bija nevis viņš pats, bet Volstrītas banka.

Kā par brīnumu, Pēterim bija arī kāda aizraušanās. Viņš ik pa laikam zīmēja komiksus un lika tos internetā citu apskatei. Tas jau nebūtu nekas, ja komiksi nesauktos “Lopu ekspresis” un nestāstītu par viņa vecmāmiņas Lauras jaunības gaitām Sibīrijā. Komiksi!? Varbūt esmu aprobežota un veca, bet man liekas, ka tās ir divas nesavienojamas lietas, jo komiksi tomēr savos pirmsākumos ir bijuši saistīti ar komiskumu un smieklīgumu, bet tēma par Sibīrijas gaitām ne tuvu nav tāda.

Lai gan citi lasītāji atzīst, ka grāmata lasījusies viegli, es šo vieglumu neizjutu. Liela daļa finansiālo darījumu un mahinācijas shēmu apraksti man nebija izprotami un tā arī palika pussagremoti. Bet par rakstnieka drosmi atklāt Amerikas banku melnās puses patiesību, liels pluss.

Citāti par Volstrītas banku sistēmu un tās darbiniekiem

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata par divu jaunu cilvēku – Tesas (Terēza) un Gusa (Engusa) dzīves posmiem sešpadsmit gadu garumā – no 18 gadu vecuma līdz 34 gadiem. Šo gadu laikā abu ceļi dažas reizes krustojas, kaut viņi viens otru nepazīst un varbūt pat īsti nepamana. Taču viņiem ir lemts kaut kad tomēr satikties, jo abi savā ziņā ir diezgan līdzīgi. Abi vienā vecumā, abi gara auguma, abi gadiem ilgi pārdzīvo tuva cilvēka zaudējumu, abi mīl mākslu, abi izrāda rūpes par bērniem, abiem dzīvē ir bijis ilgstošs laika posms, kad pienākuma pēc nedarīja to, ko patiesi vēlētos.

Grāmata lasījās raiti, jo laba valoda un aprakstītās situācijas tuvas mūsu ikdienas dzīvei. Tikai noslēgums atrisinājās kaut kā ļoti ātri, nepārliecinot mani un radot neticības sajūtu.

Manuprāt, grāmatas nosaukums “Man tevis pietrūkst” attiecināms ne tikai uz abiem galvenajiem varoņiem, bet uz jebkuru līdzcilvēku, ar kuru dzīvē bijusi pietiekami tuva saskarsme, bet laika gaitā šī tuvā saite zudusi, radot tukšuma un ilgu sajūtas.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Pirms vairākiem gadiem šo grāmatu jubilejā uzdāvināja vīrs. Aiz cieņas pret dāvinātāju, toreiz izmocīju kādas 100 lappuses. Pametu, jo nelikās saistoša. Šoruden, gatavojoties divu dienu braucienam uz Latgales laukiem sapratu, ka tumšā un rudenīgi vēsā vakarpusē nebūs īsti ko tur darīt (laucinieki pieraduši iet gulēt līdz ar tumsas iestāšanos, bet es to uzskatu par bērnu laiku), tāpēc ieskatījos mūsmājas grāmatu plauktā un nolēmu vēlreiz atgriezties pie vīra dāvinājuma. Kad atkal biju tikusi līdz apmēram 100-tajai lappusei, sapratu, kāpēc pagājušajā reizē pametu lasīt. Taču tā kā lauku mājā nebija ko darīt, sēdēju uz siltas krāsnsaugšas un turpināju iesākto. Drīz vien grāmata kļuva aizvien interesantāka un noslēpumaināka, ieraujot mani ziepju operai cīnīgā sižeta sazarojumā.

1913. gadā uz kuģa, kas peld no Anglijas uz Austrāliju, viena pati ceļo četrus gadus veca meitenīte. Kad kuģis piestāj gala ostā, neviens viņu nesagaida, tāpēc meitenīti uz savām mājām aizved ostas darbinieks Hjū. Tā kā par meitēnu neviens nākamajās dienās neinteresējas, Hjū un viņa sieva Lila mazo pieņem savā ģimenē, dodot vārdu Nella. Pēc ilgām pārdomām, Hjū Nellas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā atklāj patiesību, taču koferīti ar mantām, kas bija meitenei līdzi uz kuģa, Nella saņem pēc Hjū nāves, apmēram 60 gadu vecumā. Līdz ar to tikai 1975. gadā viņa aizbrauc uz Angliju un uzsāk sava noslēpuma šķetināšanu. Diemžēl to pārtrauc negaidīta ģimenes situācija. Nellai atgriežoties Austrālijā, meita viņas aizgādībā nodod mazmeitu Kasandru.

Kad Nella nomirst, izrādās, ka mantojumā Kasandra saņem Anglijā esošu kotedžu, par kuras eksistenci viņa nav zinājusi. 2005. gadā Kasandra no Austrālijas dodas uz Angliju, lai turpinātu šķetināt mistisko vecmāmiņas pagātni. Jāatzīst, ka tikai no šīs vietas (apmēram 100-tā lappuse) grāmatā sākas interesanti un noslēpumaini pavērsieni, ko man kā lasītājai bija vēlme ātrāk izdibināt.

No 5 zirņiem piešķiru

Astoņas intervijas ar spēcīgām personībām – cilvēkiem ar invaliditāti. Par viņu iespējām, uzdrīkstēšanos, gribasspēku, darbošanos, mērķiem un cerību. Par to, kas bieži vien pietrūkst veselajiem.

Kā neredzīgais spēj iemācīties spēlēt mūzikas instrumentus?

Kā nedzirdīgais pēc mutes mīmikas var saprast, ko cilvēks saka?

Kā var uzrakstīt grāmatu, guļot gultā un pielietojot tikai kreisās rokas rādītājpirkstu?

……………

Šo izdevumu tomēr kā grāmatu neuztvēru, jo pēc uzbūves tas man atgādināja dažādos stilos veidotus interviju apkopojumus no žurnāliem.