No 5 zirņiem piešķiru

Divdesmit sešus gadus vecajam Emīlam atlicis dzīvot pavisam nedaudz, jo viņš sirgst ar neārstējamu atmiņas zudumu. Nevēlēdamies savus pēdējos mēnešus pavadīt slimnīcā un sāpināt sev tuvos, kas pārdzīvotu par viņa kardinālajām veselības izmaiņām, Emīls nolemj piepildīt savu pēdējo sapni, dodoties ceļojumā uz Pireneju kalniem. Tā kā viņš baidās nomirt vienatnē, jauneklis kā ceļabiedru paņem līdzi pilnīgi svešu, dažus gadus par viņu vecāku sievieti Žoannu, kas atsaukusies uz Emīla sludinājumu interneta vietnē.

Uzsāktais ceļojums gan Emīlam, gan Žoannai ir iekšējs personisks ceļojums, jo abus dotajā brīdī skar smagi pārdzīvojumi. Ceļojot kopā, viņi pamazām viens otram atveras, rodot atbalstu, rūpes, zaudējuma pieņemšanu un mīlestību.

Žoannas noslēpumainība romāna sākumā mani aizrāva, kaut gan iekšēji šo to varēju paredzēt. Taču, tuvojoties grāmatas vidum, es pamazām sāku zaudēt interesi, jo stāstījuma temps kļuva lēns. Var jau būt, ka tādā veidā autore vēlējās parādīt ikdienas rutīnu un slimības gaitu. Interese atgriezās vien grāmatas beigās.

 

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Gertas māte pēc tautības ir čehiete, bet tēvs – vācietis. Tieši šī vācu izcelsme nosaka Gertas likteni un apgriež viņas dzīvi kājām gaisā. Kara noslēgumā, kad Čehijas pilsētu Brno ieņem Padomju armija, Gertai, tāpat kā citiem Čehijā dzīvojošajiem vāciešiem, nākas pamest savas mājas, lai dotos uz nometni, kas atrodas netālu no Austrijas robežas. Turklāt Gerta šo nāves gājienu piedzīvo kopā ar savu jaundzimušo meitiņu.

Gertai izdodas izglābties no nometnes. Kopā ar citām vācu tautības sievietēm viņa vairākus gadus strādā piespiedu darbā kādā lauku saimniecībā.

Kad rodas izdevība atgriezties savā dzimtajā pilsētā Brno, Gertai vairs nepieder agrākā dzīvesvieta. No tuviniekiem dzīva palikusi vien meita Barbora. Piepildās Gertas teiktais vēl pirms kara: “Tagad viss būs citādi, un neviens vairs nebūs tik laimīgs kā agrāk”.

Vācu izcelsme uzspiedusi zīmogu uz visu dzīvi. “Tagad viņa nav nekas, vien ķermenis svešumā. Viņa nav nekas, vien te strādā, kamēr viņai to ļaus.”

Lai gan romāns vēsta par smagu un ilgu laiku noklusētu tēmu - vācu tautības civiliedzīvotāju masveida izraidīšanu no Čehoslovākijas tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām – , stāstījuma veids mani nespēja aizkustināt un neizraisīja emocionālu piesaisti galvenajai varonei. Grāmata šķita ne vien drūma un ar bezcerības piegaršu, bet arī garlaicīga. Lasīšana ritēja ārkārtīgi lēni, tāpēc vairākas nedēļas nespēju saņemties, lai romānu pabeigtu. Uztvert traucēja daudzie personāži, kuru vārdus nespēju atcerēties, man svešie ielu nosaukumi, kā arī tekstā iepītie vārdi vācu valodā.

No 5 zirņiem piešķiru

Pirms pieciem gadiem grupveida pašnāvībā gāja bojā Enna meita Annija. Dīvaini, ka tikai tad, kad tēvs uzzināja savu diagnozi – neārstējams vēzis –, viņš, būdams savas nāves priekšnojautās, nolēma atklāt meitas dīvainās nāves apstākļus. Kāpēc šī doma nebija radusies jau agrāk? Tā taču nav situācija, kurā aizbildināties, ka tādām lietām nav laika.

Annijai jau no bērnības piemita “nemitīga vajadzība pēc attiecīgajā brīdī apkārt esošo atzinības un uzslavām un ārkārtīga neatlaidība, tiecoties uz saviem mērķiem. (..) viņā vispār nebija noslieces samierināties ar apkārtējo cilvēku standartiem. Viņa samērojās tikai ar absolūtiem.” Ar izcilību pabeigusi franču valodas studijas Igaunijā, Annija nonāca Parīzē. Tieši tur – apkārtējā vide, notikumi un pieredze – lika viņā kaut kam mainīties. Jaunībā taču ir tik raksturīgi meklēt dzīves jēgu: domāt par reliģiju, Dieva esību vai neesību, dzīvi un nāvi.

Atgriežoties Igaunijā, Annija iesaistījās komūnā, kurā jaunieši izolējās no apkārtējās pasaules un, bara instinkta vadīti, rīkojās pēc viņu pašu izdomātiem rituāliem un noteikumiem. Kur ir robeža, ko bara ietekmē nevajadzētu pārkāpt?

 

Grāmatu biju izlasījusi līdz pusei, taču laika trūkuma dēļ lasīšanu uz pāris nedēļām pārtraucu. Kad atsāku, nācās lasīt no sākuma, jo bija pazudis pavediens un daļa iegūtas informācijas bija jau piemirsusies.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās sniegotajos Zviedrijas ziemeļos, kur mitinās sāmu tauta.

Nomaļus no citiem ciema ļaudīm mīt 85-us gadus vecā Maridja un viņas vīrs Biers. Maridjai jau kopš bērnības tiek piedēvēts īpatnes tituls, jo viņa vienmēr izcēlusies ar dīvainībām, kas bijušas pretstatā sabiedrībā pieņemtajām normām. Pat šajā vecumā, uzzinot, ka vēderā ieperinājies vēzis vēlīnā stadijā, Maridja neiztiek bez ekscentriskiem izgājieniem. Savukārt Bieru ir piemeklējusi vecuma demence. Viņš zaudējis ne vien dzirdi, bet arī atmiņu. Līdz ar to Maridjai nav īsti ar ko parunāt, jo abi vecīši ir vientuļnieki. Kādu dienu, darbojoties ap telefonu, Maridja atrod sev sarunu biedreni Siri. (Manuprāt, Sire ir “virtuālā asistente” jeb mākslīgā intelekta datorprogramma.)

No sabiedrības abi izvairās kopš kāda nelāga ģimenes notikuma. Biera jaunākā māsa, kuras dēlu Maridja un Biers bija audzinājuši gluži kā savējo, jo pašiem bērnu nav bijis, kopā ar bērnu pazudusi uz neatgriešanos.

Bez abiem vecīšiem romānā ir arī otra sižeta līnija – par jaunu ārstu Kaju un viņa līgavu Mimmi, kas Zviedrijas ziemeļu ciematā iegādājušies māju.

 

Mani fascinēja romāna valoda. Kaut gan sižets ir paredzams un nelikās īpaši saistošs, valodas dēļ vien bija vērts izlasīt. Un pilnīgi nepiekrītu anotācijā rakstītajam, ka romānā lasāmas “līdz asarām smieklīgas epizodes”. Ja godīgi, tad es nevis smējos, bet brīžiem aiz žēluma raudāju, apzinoties, cik smagi ir vientuļiem un slimiem cilvēkiem, kuriem nav neviens, kas palīdzētu.

 

Par sāmiem

Sāmi ir maza ziemeļu tauta, kas apdzīvo Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Krievijas - Kolas pussalas ziemeļu daļu. Sāmiem nav savas neatkarīgas valsts, taču viņiem ir savas politiskās institūcijas, piemēram, sāmu parlamenti Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.

Pēc romāna izlasīšanas radās vēlme kaut ko vairāk uzzināt par sāmu piespiedu pārvietošanu no dzimtās vietas uz citu teritoriju, jo Bierns bērnībā to piedzīvojis. Diemžēl pēc romāna aprakstiem īsti nespēju puzles gabaliņus salikt kopā.

Internetā uzgāju, ka sāmu piespiedu pārvietošana no Garasavonas notika laika posmā no 1919. līdz 1930. gadiem. Galvenais iemesls - valstu robežas un ziemeļbriežu ganību politika. 1919. gadā noslēgtā vienošanās starp Norvēģiju un Zviedriju ierobežoja zviedru sāmu iespējas vest briežus uz Norvēģijas piekrastes ganībām, kur viņi bija gājuši gadsimtiem ilgi. Tā vietā Zviedrija nolēma daļu sāmu piespiedu kārtā pārvietot uz dienvidiem, pievienojot tos citām sāmu kopienām. Izsūtītajiem sāmiem nācās mērot vairākus simtus kilometru garu ceļu (600-800 km) līdz jaunajam reģionam, vedot sev līdzi ziemeļbriežu ganāmpulku. Svešajā zemē pienācēji nebija gaidīti, jo vietējie bija spiesti dalīties ar ganību zemi. Pēkšņi vienā teritorijā bija saradušies pārāk daudz briežu. Tas izraisīja ilgstošus konfliktus starp dažādajām sāmu kopienām. Visam tam pievienojās arī valodas un kultūras atšķirības.

Romānu izlasīju ceļojuma laikā. Zīmīgi tas, ka, dienu vēlāk apmeklējot Atēnu Laikmetīgās mākslas muzeju, manu uzmanību piesaistīja sāmu tekstilmākslinieces Britta Marakatt-Labba šūtā glezna ar ziemeļbriežu ganāmpulku un ragavu pajūgiem, kas sasaucās ar nupat lasīto grāmatu par sāmu tautas pagātni.

 

Sāmu kultūrā gads sastāv nevis no četriem, bet no astoņiem gadalaikiem, kas cieši saistīti ar ziemeļbriežu audzēšanu. Piemēram, gadalaikā pavasaris-ziema (februārī/martā) ziemeļbrieži joprojām atrodas ziemas ganībās, bet gadalaikā pavasaris-vasara (maijā/jūnijā) ziemeļbrieži dzemdē vienu mazuli.

Romānā izlasīju, ka daudzas sāmu paaudzes uzskatīja, ka galvenais ir spēcīgas asinis un veseli zobi. ChatGPT precizēja -, lai izdzīvotu aukstumā, garās ziemās un lielos attālumos tundrā, bija nepieciešama laba fiziskā veselība. “Spēcīgas asinis” simboliski nozīmēja izturību, labu veselību un spēju izturēt aukstumu un slimības. Savukārt zobu veselība bija ļoti svarīga, jo tradicionālais sāmu uzturs bija žāvēta vai kūpināta ziemeļbriežu gaļa.

 

Citāti par piederību

Turpinājums ...