No 5 zirņiem piešķiru

 

Kad Nikai ir 13 gadi, Anglijā bez vēsts pazūd viņas 21 gadu vecā māsa Džena (Žeņa). Pēc astoņiem gadiem, kad Nika ir jau 21 gadu veca, viņa no Krievijas, tāpat kā kādreiz māsa, dodas uz Angliju studēt. Lai mēģinātu noskaidrot, kur palikusi māsa, viņa nolemj aizbraukt līdz pilsētiņai, kurā tā kādreiz dzīvojusi. Tur Nika tiekas ar māsas bijušajiem draugiem no mūziķu aprindām un pamazām sāk atšķetināt noslēpumu.

Autore lasītāju ieved rokmūzikas aizkulisēs, kur līdzās mūzikai pastāv mīlestība, kaislība, atkarības, meli un noziegumi.

Trilleris veidots kā Nikas stāstījums, feisbukā sarakstoties ar māsu. Kaut arī no māsas puses sarakste netiek lasīta, Nika gadiem ilgi turpina rakstīt.

Grāmatu biju paņēmusi līdzi uz slimnīcu, tāpēc, aiz neko darīt, izlasīju to vienā rāvienā. Nez vai būtu to izlasījusi tik pat ātri citos apstākļos.

 

Citāts

“Cilvēki katru dienu viens otru sāpina (..) tam jau attiecības ir domātas, tās ir likumīgs spīdzināšanas veids.”


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmata domāta jauniešiem, jo stāsta par jauniešiem.

Dvīņi – māsa Elerija un brālis Ezra ierodas pie vecmāmiņas, kur viņiem, pēc mammas ievietošanas rehabilitācijas iestādē, paredzēts pavadīt četrus mēnešus. Lai arī Ehoridžā dzīvo mazāk par pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, pilsētiņā notiek dīvainas lietas. Pirms 23 gadiem bez vēsts pazuda Elerijas un Ezras mammas dvīņumāsa Sāra. Pirms 5-iem gadiem tika noslepkavota skolas balles karaliene Leisija. Bet tagad pazūd vēl viena populāra skolas skaistule.

Kā divus galvenos stāstniekus autore izvēlējusies 18 gadus vecos jauniešus - Eleriju un Malkolmu. Viņu vārdos tad arī tiek nosauktas grāmatas nodaļas, kurās katrs jaunietis izklāsta notikumu gaitu.

Īsti vairs neatceros šīs pašas autores grāmatas “Kāds no mums melo” saturu, bet atceros aizrautību, ar kādu tā tika lasīta. Savukārt šī grāmata lasījās lēni, pa mazai drusciņai. Tā pa gabaliņam knibinādama, biju tikusi līdz 140. lappusei, taču neatcerējos visus sīkumus, kas bija lasīti pirms vairākām nedēļām, tāpēc, pavadot dažas dienas slimnīcā, saņēmos un grāmatu sāku lasīt no sākuma.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmata ir lasāma, taču nav tik spēcīga kā šīs pašas autores romāns “Lakstīgala”.

Romāna centrā ir kādas ģimenes izdzīvošanas stāsts. Papus Erts atgriezies mājās no Vjetnamas kara kā bijušais gūsteknis. Viņš vairs nav tāds kā agrāk, jo psihotraumatiskā pieredze, murgi, strīdi un vardarbīgais niknums arvien vairāk degradē personību. Mamma Kora ļoti mīl Ertu un ilgus gadus cer, ka ar laiku vīra mentālā veselība uzlabosies. “Mammai nebija svarīgi, kur, kad un kas, viņai rūpēja tikai papus. (..) Un mammai vajadzēja, lai viņš būtu laimīgs.” Meita Lenija (grāmatas sākumā viņai tika trīspadsmit), kuru tēvs dēvē par Rudo, dzīvo gluži kā krustugunīs, mīlēdama māti un tai pat laikā baidīdamās no tēva niknuma lēkmēm. “Visu šo laiku papus bija mācījis Lenijai, cik bīstama ir apkārtējā pasaule, bet patiesībā bīstamākā vieta bija viņu pašu mājas.”

Cerēdami, ka ģeogrāfiskā stāvokļa maiņa spēs labot ieilgušo krīzi, ģimene pārceļas uz dzīvi Aļaskā. Tas ir zemes nostūris, kur nav ne ūdensvads, ne elektrība, ne televizors, toties ir savs īpašums ar liedagu, fantastiska daba un deviņus mēnešus gara ziema ar aukstumu, mūžīgo tumsu un ilgstošu sēdēšanu četrās sienās. “Aļaska ir Amerikas skarbākā vieta uz civilizācijas robežas, kur ir simtiem iespēju iet bojā un pastāvīgi jācīnās par izdzīvošanu, bet tieši šeit tu saproti, kas patiesībā esi.”

Grāmatā aprakstīti trīs laika periodi – 1974., 1978. un 1986. gads. Lasītājs droši vien spēs savilkt paralēles arī ar Romeo un Džuljetas mīlas stāstu.

Lai zinātu, kurās Aļaskas vietās notiek romāna darbība, izpētīju karti. Izrādās, ka autores ģimene 1980-tajos gados pārcēlās uz dzīvi Aļaskā. Tāpēc jau stāstījums par vietējo iedzīvotāju ikdienu bija tik dvēseliski patiess. Savukārt dabas ainavu apraksti man ļāva galvā uzburt Aļaskas mežonīgo daiļumu.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

   

 

Viduvējs kriminālromāns, kura saturs īsumā atklāts grāmatas anotācijā uz otrā vāka. Cerēju, ka grāmatas beigās būs vismaz kāda intriga, bet nekas īpašs. Toties radās pretīgums lasot, kā divpadsmit gadus vecs puisis Antuāns dusmās nonāvē kaimiņa dēlu Remī, slēpj sava nodarījuma “pēdas”, bet pēc tam izjūt bailes būt atklātam vairāk kā desmit gadu garumā. Romāna vidū vēl cerēju, ka slepkavība ir puiša sapnis slimošanas laikā, bet – nekā.

 

Citāti par baznīcu un Dievu


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Cik daudz iekšēja spēka nepieciešams, lai cilvēks, kam smaga slimība, dzīvotu uz pozitīvas nots un jokotos pat par savu iespējamo nāvi?


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā