No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata ir lasāma, taču nav tik spēcīga kā šīs pašas autores romāns “Lakstīgala”.

Romāna centrā ir kādas ģimenes izdzīvošanas stāsts. Papus Erts atgriezies mājās no Vjetnamas kara kā bijušais gūsteknis. Viņš vairs nav tāds kā agrāk, jo psihotraumatiskā pieredze, murgi, strīdi un vardarbīgais niknums arvien vairāk degradē personību. Mamma Kora ļoti mīl Ertu un ilgus gadus cer, ka ar laiku vīra mentālā veselība uzlabosies. “Mammai nebija svarīgi, kur, kad un kas, viņai rūpēja tikai papus. (..) Un mammai vajadzēja, lai viņš būtu laimīgs.” Meita Lenija (grāmatas sākumā viņai tika trīspadsmit), kuru tēvs dēvē par Rudo, dzīvo gluži kā krustugunīs, mīlēdama māti un tai pat laikā baidīdamās no tēva niknuma lēkmēm. “Visu šo laiku papus bija mācījis Lenijai, cik bīstama ir apkārtējā pasaule, bet patiesībā bīstamākā vieta bija viņu pašu mājas.”

Cerēdami, ka ģeogrāfiskā stāvokļa maiņa spēs labot ieilgušo krīzi, ģimene pārceļas uz dzīvi Aļaskā. Tas ir zemes nostūris, kur nav ne ūdensvads, ne elektrība, ne televizors, toties ir savs īpašums ar liedagu, fantastiska daba un deviņus mēnešus gara ziema ar aukstumu, mūžīgo tumsu un ilgstošu sēdēšanu četrās sienās. “Aļaska ir Amerikas skarbākā vieta uz civilizācijas robežas, kur ir simtiem iespēju iet bojā un pastāvīgi jācīnās par izdzīvošanu, bet tieši šeit tu saproti, kas patiesībā esi.”

Grāmatā aprakstīti trīs laika periodi – 1974., 1978. un 1986. gads. Lasītājs droši vien spēs savilkt paralēles arī ar Romeo un Džuljetas mīlas stāstu.

Lai zinātu, kurās Aļaskas vietās notiek romāna darbība, izpētīju karti. Izrādās, ka autores ģimene 1980-tajos gados pārcēlās uz dzīvi Aļaskā. Tāpēc jau stāstījums par vietējo iedzīvotāju ikdienu bija tik dvēseliski patiess. Savukārt dabas ainavu apraksti man ļāva galvā uzburt Aļaskas mežonīgo daiļumu.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Viduvējs kriminālromāns, kura saturs īsumā atklāts grāmatas anotācijā uz otrā vāka. Cerēju, ka grāmatas beigās būs vismaz kāda intriga, bet nekas īpašs. Toties radās pretīgums lasot, kā divpadsmit gadus vecs puisis Antuāns dusmās nonāvē kaimiņa dēlu Remī, slēpj sava nodarījuma “pēdas”, bet pēc tam izjūt bailes būt atklātam vairāk kā desmit gadu garumā. Romāna vidū vēl cerēju, ka slepkavība ir puiša sapnis slimošanas laikā, bet – nekā.

Citāti par baznīcu un Dievu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Uzķēros kā zivs uz āķa, izlasot otrā vāka pašu pēdējo teikumu  – “Kad vienā stāstā satiekas romāni Viena diena un Pirms tevis.”

Lasot galvenās varones Lūsijas stāstījumu, atcerējos Stīva Hārvija grāmatu “Rīkojies kā sieviete, domā kā vīrietis.” Tajā ir uzskaitītas trīs galvenās lietas, kas motivē vīriešus realizēties: kas viņi ir, ko viņi dara un cik daudz pelna. Kamēr vīrietis nebūs sasniedzis izvirzītos mērķus visās trijās jomās, viņš būs pārāk aizņemts, lai ar nopietniem nolūkiem pievērstos sievietei.

Vai vienlaikus iespējams mīlēt divus vīriešus? Tikai atšķirīgi. Emocionāli smalks mīlestības romāns ar vērtīgām pārdomām par izvēlēm, kas tapis četru gadu garumā. Laikā, kad autore pati piedzīvoja attiecību beigas, kaut sākumā šķitis, ka tās ilgs mūžību.

Grāmata, kas jālasa vienā elpas vilcienā.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romānu vērts izlasīt. Ne velti tas latviešu valodā piedzīvojis četrus izdevumus.

Grāmatnīcu apmeklēju regulāri, tāpēc grāmatu “Pūķa ķērājs” biju pamanījusi jau pasen. Izlasot uz otrā vāka anotāciju, vēlmi nopirkt apcirta viens vienīgs vārds – Afganistāna. Tā man asociējās ar citādo (nepieņemamo) pasauli, musulmaņiem, terorismu, bēgļiem un karu, kurā 80-tajos gados krita nelaimīgo kārti izvilkušie padomju armijā iesauktie latviešu puiši. Tā nu sanāca, ka pagājušajā gadā, mācoties 12. klasē, dēlam angļu valodas stundā tika uzdots izlasīt šo grāmatu. Kad apvaicājos, kāda tā ir, viņš neiedziļinājās sižeta izklāstā, - vien pateica, ka laba. To paturēju prātā un pavisam nesen, apmeklējot grāmatnīcu, nopirku.

Romāns veidots kā galvenā varoņa Amīra stāstījums. Savā galvā sižetu sadalīju trīs daļās: bērnība Afganistānā, dzīve Amerikā, atgriešanās Afganistānā. Ja pirmā un trešā daļa neļauj grāmatu nolikt malā, tad vidusdaļa (gandrīz 100 lappuses) šķita bezgala garlaicīga. Nevarēju izprast, kāda šai sižeta līnijai saikne ar grāmatas nosaukumu. Pie tam, lasot vidusdaļu, likās, ka autors romāna kulmināciju jau sasniedzis pirmajā daļā. Vienu brīdi pat radās sajūta, ka romāna beigas ir paredzamas. Daļēja taisnība man bija, taču es negaidīju, ka otra, vēl lielāka kulminācija būs sagaidāma romāna noslēgumā.

Romāns ir par draudzību starp Amīru un kalpa zēnu Hasanu; par nodevību (drīzāk divām nodevībām); par centieniem iegūt atzinību un mīlestību tēva Bābā acīs; par netīkamām atmiņām, kas seko līdzi visu turpmāko dzīvi; par iespēju savu bērnības kļūdu labot; par dzīvi Afganistānā pirms kara un kara laikā.

P.S. Nedaudz traucēja neiztulkotie persiešu vai afgāņu valodas vārdi, kas caurvija romānu. 

Citāti

Turpinājums ...