No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatas moto - “Manu dzīvi par dzīvošanas vērtu padara tikai rakstīšana.”

Somu rakstniece Rīta Jalonena sarakstījusi biogrāfisku daiļdarbu par Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924-2004). Grāmatas izskaņā autore atzīstas – “Bieži jutu pārsteigumu, cik daudz saskares punktu var būt divās tik atšķirīgās dzīvēs.” Un vēl – “Savās grāmatās es meklēju savu atspulgu…” Šie divi teikumi mudina domāt, ka autore pati gājusi cauri līdzīgiem izmisuma, zaudējuma un atklāsmes periodiem kā Dženeta Freima. Var jau būt, ka grāmata ir psihoterapeitiska attīrīšanās, ļaujot dzīves laikā sanestajām duļķēm nosēsties, lai redzamais kļūtu skaidrāks. Kaut kāds jau iemesls ir bijis, kāpēc izvēlēts nosaukums “Skaidrums”.

Dženetas dzīves gājums, kuru caurstrāvoja bērnībā un jaunībā gūtās traumas, mani emocionāli nespēja sakāpināt līdz asarām. Uzmanību drīzāk piesaistīja un noturēja mākslinieciski skaisti veidotā vārdu saspēle. Tieši pateicoties šai ar roku uzrakstītajai gleznai, grāmatu nenometu malā, bet izlasīju līdz galam.

Dženeta Freima kopš bērnības bijusi izstumtā. Kaut vai izskata dēļ, jo sarkanais sprogu apjoms virs galvas līdzinājās putna ligzdai, bet izpuvušos zobus nācās izmanīgi slēpt. Un utis… Visstiprāk no viņas starojās kauna smaka, kas apņēma viņu kā apmetnis.

Nav jau brīnums, ka piedzīvojot divu māsu traģisku nāvi un brāļa krītamās kaites lēkmes, Dženeta izjūt neciešamas dvēseles sāpes, kas atstāj paliekošas pēdas viņas personībā. Tas arī ir iemesls, kāpēc jaunā sieviete astoņus gadus pavada psihiatriskajā slimnīcā, piedzīvojot 217 elektrošokus. Tikai sasniedzot 43 gadu vecumu, Dženeta uzzina, ka diagnoze bijusi kļūdaina, un viņai nemaz nav šizofrēnija.

Jebkura grāmatā aprakstītā darbība tagadnē Dženetas prātā atsauc kādu sakarību, kas saistīta ar pagātni. Tagadnes domu mijiedarbība ar pagātnes domām rada haotisku domu jucekli.

Citāti

“(..) visvairāk vietas cilvēka domām atņem vainas apziņa.”

“Kad cilvēki ir miruši, viņu mūsos ir vēl daudz vairāk nekā dzīves laikā.”

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns līdzinās zupai, kurā naivs nemākulis sametis visu iespējamo, cerēdams -, jo būs vairāk ingredientu, jo sanāks garšīgāk. Neesmu izvēlīga, bet diemžēl man šī zupa negaršoja. Pliekana, no vairākkārtīgi izmantotiem pusfabrikātiem un bez asumiņa. Vairākas reizes nācās uzsildīt, lai piespiestu to turpināt apēst līdz galam.

Lasot pieķēru sevi pie domas, ka teksts drīzāk atgādina saldsērīgas melodrāmas sižetu, ko varbūt kā filmu es arī noskatītos, taču kā romānu nespēju lasīt. Nepaņēma, neaizrāva un neizraisīja līdzjūtīgas emocijas. Ilgi nespēju izlemt, vai palikt pie sākotnējā vērtējuma 2 ½ zirņi vai saistībā ar to, ka skarta jūtīga veselības tēma, pacelt vērtējumu uz 3 zirņiem.

Romāns ir par divām raksturā pilnīgi atšķirīgām 40-gadniecēm, kas draudzējas jau kopš skolas sola. Katerīna (Kate) ir haotiski radoša būtne, kas ar savu aktivitāti un pozitīvismu droši ierindojas sabiedrības dvēseles kategorijā. Viņai patīk dominēt un uzspiest savu gribu raksturā vājākajai draudzenei. Savukārt Ludovīka (Ludo) ir bikla, pakļāvīga, uzticama un ar zemu pašvērtējumu, respektīvi, cilvēks, kam pietiek ar mazumiņu un kas nevēlas piedzīvot nekādus kardinālus pārsteigumus.

Kā jau iepriekš teicu, zupā ir samests viss iespējamais – draudzība, uzticība, ziedošanās, varmācība, bērni, vientulība, bizness, slimība, mīlestība, nāve un vēl šis tas. Tikai solīto humora devu gan nesagaršoju.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns patiks tiem, kurus kalni pievelk gluži kā ar magnētu. Lasīju laikā, kamēr atpūtos Melnkalnē. Kalnu tuvums un brīnišķīgās ainavas palīdzēja labāk izjust grāmatā aprakstīto kalnu “garšu”.

Pjetro tēvs un māte auguši līdzās kalniem, taču dzīve iegrozījusies tā, ka viņi pārcēlušies uz Milānu. 1984. gadā, kad Pjetro ir 11 gadus vecs, vecāki nolemj vasaru pavadīt nelielā Itālijas Alpu kalnu ciematā Grana, kurā palikuši vien četrpadsmit pamatiedzīvotāji. Te Pjetro iepazīstas ar tāda paša vecuma puiku Bruno, kas kalnos gana govis. Kaut gan puiši uzauguši atšķirīgās vidēs, kopīgās rotaļas kalnu apvidū abus vieno ilgstošā draudzībā. Tā viņi satiekas katru vasaru līdz 16 gadu vecumam. Pēc tam draudzībā iestājas ilgstoša pauze. Pjetro uzņem dokumentālas filmas (arī par kalniem), bet Bruno strādā par celtnieku, kalnos mūrējot mājas. Pjetro ir tas, kurš nāk un iet, bet Bruno ir īstens kalnietis - tas, kurš paliek.

Nākamo reizi ceļi satiekas, kad abiem vīriešiem jau 31. Un nebūt nav tā, ka viņi satiekas netīšām. Viņus saved kopā kāds nopietns iemesls. Tagad, kad abi ir pieauguši, Pjetro tiek dota iespēja labāk iepazīt Bruno un, lai gan tas skan paradoksāli, bet, iepazīstot Bruno, viņš iepazīst arī savu tēvu. “(..) man ir bijuši divi tēvi: viens -  svešinieks, ar kuru pilsētā biju nodzīvojis kopā divdesmit gadus, bet pēc tam vēl desmit gadus biju nodedzinājis visus tiltus, lai mēs vairs nesatiktos, un otrs – kalnu tēvs, tas, kuram biju uzmetis tikai skatienu, tomēr tik un tā iepazinis labāk, cilvēks, kurš mani bija vedis pa kalnu takām, kurš mīlēja ledājus.”

Grāmatas beigās autors raksta, ka “šis stāsts ir veltīts draugam, kurš mani iedvesmoja, vedot uz vietām, uz kurām neiet takas.” Domāju, ka grāmata veltīta ne tikai kalnietim Bruno, bet arī Pjetro tēvam, kas mazajam zēnam, kaut tas tajā laikā neapzinājās, ierādīja mīlestību pret kalniem. Un katram šī mīlestība pret kalniem izpaudās savādāk.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata, kas mani atgrieza bērnības vasarās un sajūtās. Lai gan aizraujoša, taču nespēju izlasīt vienā piegājienā. Ik pa laikam vajadzēja nolikt malā un “sagremot izlasīto”.

Sižets veidots neierastā stilā – pagātne 20 gadu garumā tiek ritināta uz priekšu, bet tagadne diennakts griezumā tiek šķetināta atpakaļgaitā, līdz abas laika vienības satiekas vienā punktā. Tas ļauj lasītājam saglabāt interesi līdz pat pēdējam teikumam.

Tai liktenīgajā vasarā, kas uz visu turpmāko dzīvi dziļi zemapziņā paslēpa izjustās bailes, vainas apziņu, neizrunāto un sēras, Nilam bija 13, Benjaminam – 9, bet Pjēram – 7. Trīs raksturā atšķirīgi brāļi, kas turējās kopā, taču notikums un vecāku (īpaši mātes) vēsā, nevērīgā attieksme pret dēliem, viņus pamazām attālināja vienu no otra.

Nils it kā dzīvoja citā telpā - vienmēr izlikās, ka strīdus nedzird un konfliktus neredz. Nepatīkamas situācijas centās apiet ar līkumu. Benjamins apkārt notiekošo uztvēra emocionāli. Viņam ļoti būtiska bija tuvība ar vecākiem, tāpēc viņš vienmēr centās atrasties tiem līdzās, ieklausījās viņu sarunās un strīdos. Par tādiem krieviski mēdz teikt: “ушки на макушке” (tulkojums – ausis uz pakauša; teiciena nozīme – pastiprināta uzmanība, modrība). Savukārt Pjērs, cīnoties ar savām bērnības bailēm, pazemojumu un vecāku uzmanības deficītu, izaugot kļuva par kausli.

“Nevienā brīdī, pat tad, kad bija piedzērusies, mamma nerunāja par savām nelaimēm, un nekad neapvaicājās par (domāts - bērnu) likstām”. Neviens no brāļiem nezināja, kā uzvesties, ieskatīties otram acīs, jo nebija iemācīti dalīties ar sajūtām. Šajā ģimenē katrs sāpi nesa sevī iekšā, tāpēc pamazām atsvešinājās. Vai mātes pirms nāves izteiktā vēlme spēs brāļus atkal apvienot, atgriežot bērnībā?

Kad grāmatas pēdējās lappusēs tiek atklāts lasītājam negaidīts pavērsiens, rodas vēlme grāmatu pāršķirstīt vēlreiz. Vai tiešām tas ir iespējams, ka psihiska trauma izmaina atmiņu?

Grāmata laba, bet, manuprāt, vāka noformējums īsti neatbilst saturam. Par kalniem tur nebija nekāda runa, un galvenie personāži arī bija vairāk nekā divi.

Internetā izlasīju informāciju, ka autors šajā romānā daļēji atspoguļo savus pārdzīvojumus bērnībā. Arī viņi ir trīs brāļi, kas pieaugot atsvešinājās. Autors - Benjamins. Doma par šo romānu radās pēc mātes (arī alkoholiķes) nāves, kad, kārtojot mantas, tika atrasta viņas vēstule.

Citāti

Turpinājums ...