Skola - aizliegtais vārds

Līdz skolai palikušas tikai 2-as nedēļas. Bērni man palūdza to skaļi neatgādināt, jo par skolu domāt viņi vēl nevēlas.


17. augusts, pirmdiena

18.08.2015.

Datorkrēsla dizains (1.)

Vīra datorkrēsls pēdējo mēnešu laikā pārdzīvo vecuma krīzi, jo no tā sāk intensīvi nolobīties mākslīgās ādas strēmeles. Kļuvis tāds nožēlojams un apdriskāts, tāpēc nolēmām nopirkt jaunu. Pēc vairāku veikalu apmeklējuma secinājām, ka piemērota datorkrēsla, kurā ērti varētu nosēdēt visu dienu, diemžēl nav. Vienam rokturi cieti, citam atzveltne par augstu, bet pats galvenais, ka gandrīz visi datorkrēsli ir apvilkti ar mākslīgo ādu. Tas nozīmē, ka pēc 2-iem vai 3-iem gadiem notiks tas pats, kas šobrīd, tas ir, mākslīgās ādas virsma sasprēgās un lobīsies nost.

Tā kā pašreizējam krēslam citādas vainas nav, kā tikai nožēlojamais izskats, izteicu piedāvājumu uzšūt jaunu pārvalku. Vīrs piekrita. Šodien Rīgā nopirku mēbeļaudumu un vakarpusē ķēros pie darba. Lai apvalks izdotos precīzāks, krēslu nācās izjaukt. 

 

Ciemiņš

Vakarā uz īsu brītiņu mūsmājās ienāca cilvēks, kurš ilgi pie mums nebija ciemojies. Par to jāpateicas meitai, jo viņa pirms dažam dienām spēja sakārtot to, ko pirms vairākiem mēnešiem pati sagrāva.


Datorkrēsla dizains (2.)

Pa nakti un rīta pusē turpināju šūt datorkrēsla pārvalku. Lūk, kas rezultātā sanāca!

 

Tukšums

Visu atlikušo dienu nodzīvoju kā ne savā ādā. Neko nevēlējos darīt. Tāda tukšuma sajūta. Īsti nesapratu, kas pie vainas – tas, ka atvaļinājums iet uz beigām vai arī tas, ka meita visu dienu un nakti kopā ar draugiem pavadīs ārpus mājas.


Mans “Bezgalīgais stāsts”

Baisais un neaptveramais Nekas šodien mani ievilka arvien lielākā tukšumā. Gluži kā filmā “Bezgalīgais stāsts”. Nespēju sevi piespiest ne ēst, ne arī kaut ko jēdzīgu izdarīt. Lielāko dienas daļu pavadīju gultā. Pat miegs nenāca.

Skats no filmas “Bezgalīgais stāsts” (1984.), kurā drosmīgais Otrejs sarunājas ar Gmorku.

Citāts no filmas: “Cilvēki zaudē cerības un aizmirst savus sapņus.

Tad tukšums pieņemas spēkā. Tas līdzīgs izmisumam, kas iznīcina pasauli…”


Sarunu diferencēšana

Kamēr vīrs ar dēlu makšķerēja, abas ar meitu palikām mājās un kārtīgi izrunājāmies. Bija vērts pabūt divatā, jo meitenēm ir savas sarunas, bet puišiem – savas.


Pārēšanās

Vakarpusē visa ģimene gājām uz Daugavas saliņu makšķerēt zivis un ēst picas. Tā kā picas pērkam reti, nezinājām, cik daudz visi četri spēsim apēst. Nopirkām divas picas - vienu 50 cm diametrā, bet otru 30 cm diametrā. Katram sanāca pa 5-ām picas šķēlītēm. Tas tomēr izrādījās par daudz pat maniem mazajiem picu faniem.

Studentu pica 50 cm diametrā.

Kad kastē bija palikusi pēdējā picas šķēlīte, neviens uz to nespēja pat paskatīties, kur nu vēl apēst. Iemetām Daugavā, lai kāda laimīgā kaija varētu izbaudīt karaliskas vakariņas.

Bijām tā pārēdušies, ka par picām negribējās pat domāt. Nosolījāmies, ka līdz nākamajai vasarai tās vairs neēdīsim.

Visu mājupceļu meita ar dēlu sūkstījās par pilnajiem un sāpošajiem vēderiem. Kad ar mašīnu piebraucām pie savas mājas, tai garām gāja vīrietis, kurš nesa lielu picas kasti (tāda sagadīšanās!). Bērni nepatikā novaidējās un noteica: “Pica! Fui! Arī viņam šovakar sāpēs vēders!”

Lūk, kā radīt pretīgumu pret kādu ēdienu. Vajag to vienreiz tā kārtīgi pārēsties.


Pērkona dārdi

Atzīmējot 30-to gadadienu kopš 1985. gada 6. jūlija liktenīgās grupas “Pērkons” uzstāšanās, kad pēc koncerta tika izdemolēti vilciena vagoni, šovakar visu Ogri pieskandināja skaļa mūzika. Sēdēju mājās mīkstā dīvānā, dzēru tēju un fonā pa atvērto logu klausījos grupas “Pērkons” dziesmu izpildījumu. Neskaidri un trokšņaini, jo estrāde atrodas kilometra attālumā, tomēr brīžiem meldiņu sapratu un varēju dungot līdzi.

Klausoties vecās, labās dziesmas, gremdējos jaunības atmiņās, jo 1988. gadā mūsu vidusskolas izlaidumā, kas notika jaunajā Ogres kultūras centrā, visu nakti dārdēja “Pērkons”.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad ceļam priekšā tiek likts koks, nemēģini to salauzt ar spēku. Neizdosies. Arī apejot koku, ieguvējs nebūsi. Labākais variants – mainīt iešanas virzienu.