Pārēšanās

Vakarpusē visa ģimene gājām uz Daugavas saliņu makšķerēt zivis un ēst picas. Tā kā picas pērkam reti, nezinājām, cik daudz visi četri spēsim apēst. Nopirkām divas picas - vienu 50 cm diametrā, bet otru 30 cm diametrā. Katram sanāca pa 5-ām picas šķēlītēm. Tas tomēr izrādījās par daudz pat maniem mazajiem picu faniem.

Studentu pica 50 cm diametrā.

Kad kastē bija palikusi pēdējā picas šķēlīte, neviens uz to nespēja pat paskatīties, kur nu vēl apēst. Iemetām Daugavā, lai kāda laimīgā kaija varētu izbaudīt karaliskas vakariņas.

Bijām tā pārēdušies, ka par picām negribējās pat domāt. Nosolījāmies, ka līdz nākamajai vasarai tās vairs neēdīsim.

Visu mājupceļu meita ar dēlu sūkstījās par pilnajiem un sāpošajiem vēderiem. Kad ar mašīnu piebraucām pie savas mājas, tai garām gāja vīrietis, kurš nesa lielu picas kasti (tāda sagadīšanās!). Bērni nepatikā novaidējās un noteica: “Pica! Fui! Arī viņam šovakar sāpēs vēders!”

Lūk, kā radīt pretīgumu pret kādu ēdienu. Vajag to vienreiz tā kārtīgi pārēsties.