No 5 zirņiem piešķiru

Kara tēma mani nekad nav saistījusi, taču grāmatnīcas pārdevēja spēja pārliecināt, ka romāns ir ļoti spēcīgs. Iesāku lasīt pirms dažiem mēnešiem, taču attālinātais skolas darbs paņēma visu brīvo laiku, tāpēc nekas neatlika, kā gaidīt vasaras atvaļinājumu, jo tādai smagai tēmai jābūt arī atbilstošam noskaņojumam. Šo grāmatu nevar lasīt pa maziem fragmentiņiem pirms gulētiešanas. Ja to iesāk lasīt, nāksies vienā rāvienā iziet cauri līdz pat pēdējai lappusei. Jāatzīst, ka šo mēnešu laikā pilnīgi skaidri atcerējos izlasīto 100 lappušu saturu, jo savā galvā biju uzbūrusi filmu. Un tas jau ir rādītājs, jo mēdz būt grāmatas, kas pirmajā mirklī šķiet labas, bet pēc dažām nedēļām to saturs jau piemirsies.

Romāna galvenās varones ir divas māsas – Vianna un Izabella. Tās šķir desmit gadu starpība, bērnības aizvainojumi un krasi dažādie raksturi. Jaunākā māsa Izabella ir impulsīva, strauja un pārdroša, taču Vianna – nosvērta, mātišķa un varētu pat teikt – pakļāvīga. Kad sākas Otrais pasaules karš, tēvs 18 gadus veco Izabellu no Parīzes aizsūta pie māsas, kas kopā ar vīru un astoņus gadus veco meitiņu dzīvo netālu no pilsētas Karivo. Savstarpējās nesaskaņas kārtējo reizi abas māsas šķir, - tās izvēlas atšķirīgus ceļus, tomēr līdzīgus, jo katra savādāk cīnās par izdzīvošanu, par savu zemi, par cilvēku dzīvībām. Taču karš dara savu postošo darbu, un rakstniece lasītāju meistarīgi izvada cauri šiem smagajiem kara gadiem, pie vienas reizes salīdzinot, kādas abas māsas bija pirms kara un kādas viņas kļuva kara laikā. Vai piepildīsies meiteņu mātes teiktais, ka “kādu dienu viņas kļūs par labākajām draudzenēm, jo laiks savienos viņu dzīves”?

Domāju, ka romānu novērtēs tie, kam patikuši Rūtas Šepetis darbi “Starp pelēkiem toņiem” un “Jūras sāļums”.

 

Citāti par karu

* “…mīlestība atklāj, kas vēlamies būt, bet karš – kas patiesībā esam.”

* “Viņš (Viannas vīrs Antuāns) lēnām piecēlās un apskāva Viannu. Viņa vēlējās piepildīt kādu trauku ar to drošību, kuru izjuta šajā brīdī, lai varētu no tā padzerties vēlāk, kad būs izslāpusi aiz vientulības un bailēm.”

* “Lūdz palīdzību, kad tev tā nepieciešama, un palīdzi pati, kad vien vari. Domāju, ka tieši tā mēs kalpojam Dievam – arī cits citam un paši sev – tik drūmā laikā kā šis.”

* “Ceļš uz taisnīgumu bieži vien ir bīstams.”

* “Mīlestībai ir jābūt stiprākai par naidu, citādi mums nav nākotnes.”

* “Dusmīgi cilvēki karā mēdz pieļaut kļūdas un mirst.”

* “Mēs visi esam trausli, Izabella. Tieši to mēs uzzinām kara laikā.”

* “Viņi nespēj tikt klāt manai sirdij. Viņi nespēj mainīt manu būtību. Manu ķermeni… to viņi salauza jau pirmajā dienā, taču ne manu sirdi.”

* “Nedomā par to, kas viņi ir. Domā par to, kas esi tu, ar kādiem upuriem tu spēj sadzīvot un kas tevi salauzīs.”

* “…labāk ir būt drosmīgam, nevis pazemīgam… ja lēksi no klints, tu vismaz būsi lidojis, iekams nokritīsi.”

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko