No 5 zirņiem piešķiru

 

Otrā pasaules kara beigas – 1945. gada janvāris. Cilvēku grupa, cenšoties izvairīties no krievu un vācu karavīriem, mēro tālo ceļu līdz Gotenhāfenei, kur krastā stāv vairāki kuģi, lai uzņemtu bēgļus un ievainotos vācu karavīrus evakuēšanai.

Lai arī grāmatā ir vairāki personāži, tā rakstīta tikai no četru cilvēku skatupunkta. Trīs no viņiem ir dažādu tautību bēgļi - lietuviešu izcelsmes medmāsa Joana, piecpadsmitgadīgā poliete Emīlija un ievainotais prūsis Florians, kas vienotā bariņā cenšas pievarēt bargo ziemas ceļu. Ceturtais personāžs ir kuģa “Vilhelms Gustlofs” matrozis - vācietis Alfrēds, kura reālā dzīve pavisam nesakrīt ar viņa fantāzijām.

Visi četri personāži galvenokārt apraksta vienas un tās pašas situācijas, tādā veidā bremzējot kopējo grāmatas stāstījumu un vietām liekot lasītājam garlaikoties. Piemēram, Alfrēda tekstu – it sevišķi vēstules Hannelorei, lasīju pavirši vai pat nelasīju nemaz. Saprotu arī rakstnieci, jo Alfrēds kā personāžs bija nepieciešams tamdēļ, lai lasītājs gūtu vairāk informācijas par kruīza kuģi «Vilhelms Gustlofs», kam šis romāns veltīts, jo kā izrādās, 1945. gada 30. janvārī padomju zemūdenes torpēdas nogremdēja šo kuģi Baltijas jūrā, nogalinot deviņus tūkstošus bēgļu, to starpā piecus tūkstošus bērnu. Izglābās tikai nepilns tūkstotis.

Mana astoņpadsmitgadīgā meita grāmatu izlasīja vienā rāvienā un teica, ka tā pat patikusi labāk par šīs autores grāmatu “Starp pelēkiem toņiem”. Es gan tam nepiekrītu, jo romānu “Jūras sāļums” ar azartu spēju izlasīt tikai līdz vietai, kur visa bēgļu grupa nonāk Gotenhāfenē. Tālāk romāns šķita samocīts un ne tik interesanti uzrakstīts, tāpēc es to lasīju ar ilgiem pārtraukumiem. Nobeigums tāds pavisam ātrs, it kā rakstniece savus spēkus būtu jau izsmēlusi.

Ļoti patika, ka grāmatā bija ieliktas kartes ar valstu teritorijām 1945. gadā un mūsdienās. Lasot romānu, ik pa laikam tās pārskatīju.

 

Citāti

Manā bērnībā mēs visi tikām baroti ar nepatiesību par krievu armijas cildenumu, godīgumu un cilvēcību kara laikā, liekot šai armijai pretstatā vāciešus kā nežēlības iemiesojumus, izvarotājus un nogalinātājus. Kā izrādās, padomju vēsture mūs pamatīgi maldinājusi.

“Šokējošs zvērīgums, kaunpilna necilvēcība. Neviens negribēja krist ienaidnieka rokās. Taču kļuva grūtāk izšķirt, kurš īsti ir ienaidnieks.”

“Krita sniegs, un viss šķita tīrs un svaigs. Baltais sniegs aizsedza tumšo patiesību. Izgludināts, balts lina galdauts uz nobružāta galda, spodrs, tīrs palags uz notraipīta matrača… Nacisti nespēja apturēt vēju un sniegu. Krievi nespēja nolaupīt sauli vai zvaigznes.”

 

Jaunatklājums

Kuģa "Vilhelms Gustlofs" nogrimšana bijusi vēsturē lielākā kuģa katastrofa. Līdz tam domāju, ka šo nelaimes titulu saņēma “Titāniks”.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko