Porto Santo sala

 

Porto Santo salas lielums - 11x6 kilometri. Iedzīvotāju skaits – nedaudz virs pieci tūkstoši. Uz salas atrodas tik vien kā neliela pilsētiņa Vila Baleira. No Madeiras salas līdz Porto Santo salai vienreiz dienā kursē prāmis. No rīta tas pienāk Porto Santo ostā, bet vakarpusē dodas atpakaļ uz Madeiru. Brauciens ilgst apmēram 2 ½ stundas.

Porto Santo sala atrodas tikai 43 km attālumā no Madeiras salas, taču tās ekosistēma pilnībā atšķiras. Te nav tik augsti kalni kā Madeirā, kalnos aug tik vien kā neliela izmēra priedītes, augsne ir smilšaina un nabadzīga ar barības vielām, nokrišņu daudzums ir ļoti mazs. Vienīgā zaļā zālīte, ko uz salas redzēju, bija golfa laukumā un pie viesnīcas. Pārējā salas daļā, izņemot piemājas teritorijas, augi bija izkaltuši dzeltenīgi brūni. Gidam jautājām, vai uz salas ir bijis arī zaļš. Viņš atbildēja, ka apmēram pirms sešiem gadiem, kad ziemā lija.

2020. gadā Porto Santo tika pasludināta par UNESCO biosfēras rezervātu.

Skats no kalna uz Porto Santo salu.

 

Labajā pusē redzama daļa no ostas.

 

Izkaltusī ūdenstilpne. Kalnos esošo karstumu spēj izturēt tikai neliela izmēra priedītes.

 

Morenos - vulkāniskā klints, kurā redzami lavas izlaušanās ceļi.

 

Pico Ana Ferreira - ģeoloģiskās izcelsmes bazalta kolonnas. Bazalts ir vulkāniskais iezis.

 

Fonte da Areia – vēju radītie mākslas darbi smilšakmens iežos. Vietējais tuksnesis.

 

Zilzaļais Atlantijas okeāna ūdens un klintis.

 

Golfa laukums – zaļā zālīte, kas īpaši izceļas uz brūnganā salas fona.

 

Vulkāniskās izcelsmes salā ar dzīvniekiem ir pavisam trūcīgi. Brīvā dabā sastopamas tikai ķirzakas (ļoti daudz dzīvo pilsētā) un truši. Starpcitu truši agrākos laikos esot ievesti, lai tos varētu medīt. Pat nevaru iedomāties, ko tie ēd, ja viscaur ir sausa, izkaltusi zāle. Nelec taču uz golfa laukuma zālāju:) Uz salas gluži kā oāze iekārtots mini Zoodārzs (Quinta das Palmeiras) ar putniem, sevišķi - papagaiļiem.

 

Braukājot ar ekskursijas džipiem pa salu, pamanīju vienu trušu mednieku ar medījumu pie jostas.

 

Mini Zoodārzā manu uzmanību piesaistīja mandarīnpīles, jo papagaiļi redzēti jau citur.

 

Nelielās pilsētiņas Vila Baleira centru izceļ laukums pretī baznīcai. Aiz baznīcas atrodas Kristofera Kolumba māja, kurā viņš pavadījis dažus gadus. Kolumbs bija precējies ar vietējā gubernatora meitu. Diemžēl viņa dzemdībās nomira, tāpēc Kolumbs pēc šīs traģēdijas salu pameta. Tagad viņa dzīvesvietā iekārtots neliels muzejs. Ja nav gids, kas izstāsta muzejā redzamo, nebūs interesanti.

 

Baznīca un laukums.

 

Kristofera Kolumba muzejs, kas atrodas aiz baznīcas.

 

Augu nojume pilsētas centrā.

 

Ceļš uz molu.

 

Skats uz Vila Baleira pilsētu. Zaļā zālīte ir daļa no golfa laukuma.

 

Toties Porto Santo sala, atšķirībā no Madeiras salas, var lepoties ar skaistu zeltaino smilšu pludmali, kas stiepjas 9 kilometru garumā. Tūristiem domātās viesnīcas atrodas apmēram 4 km no pilsētas centra.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



Aizkulises

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantotas internetā uzietās Madeiras salas un Porto Santo salas kartes.

 

 

 

Madeirā vairākās vietās redzēju apgleznotas flīzes. Piemēram, lidostā vienu sienu rotā vairāki sižeti ar balti zilām flīzēm. Tik ļoti atgādināja Rundāles pils krāsnis, tikai lielākos mērogos.

 

 

Dzeramā ūdens aka.

 

Klints, kas redzama no Funchal (Funšalas) krasta un gleznojums uz flīzēm pilsētvidē.

 

 

Abās salās gājēju celiņi izlikti no maziem akmentiņiem, veidojot dažādus ornamentus. Tas norāda uz portugāļu čaklumu. Mūsu bruģu licējiem vajadzētu pamācīties.

 

Ļoti iepatikās tautas tērpa cepures ar garu puļķīti virspusē. Meita izteica versiju, ka tā tiek attēloti garie palmu kāti. Bet tas ir tikai mūsu pieņēmums.

 

Viens no Madeiras simboliem ir strelīcija. To var redzēt privātmāju un pilsētas apstādījumos, kā arī uz suvenīriem. Funšalas tirgū nopirku divus strelīciju stādiņus ar zemi. Izturēja lidojumu, atrodoties kurpju kastē. Kāda sieviete uz Latviju atveda lielu strelīciju pušķi. Lidojuma laikā to ielika rokas bagāžas nodalījumā.

 

Beidzot uzzināju, kas ir ponča (lasīt 3. punktu šeit). Poncha ir madeiriešu nacionālais dzēriens, kura sastāvā ir rums, augļu sulas, medus (iespējams, ka cukurniedru). Viss sastāvs kopā tiek sajaukts ar īpašu maisīšanas rīku (fotogrāfijā redzams). Tā kā tas ir stiprs alkoholiskais dzēriens, var palūgt klāt pielikt ledu. Neesmu alkohola cienītāja, bet man šis dzēriens garšoja.

 

Funšalā pie kuģu piestātnes uz gājēju promenādes tika pārdoti cepti kastaņi. Tos cep uz vietas. Man garšoja, jo nedaudz līdzinās riekstiem. Kad atvedu pagaršot uz Latviju, manējie izbrāķēja. Iespējams tāpēc, ka nebija vairs silti.

 

Noteikti jāpagaršo Madeiras tradicionālā medus kūka, kur medus vietā tiek lietots cukurniedru sīrups. Pēc garšas tā atgādina pumperniķeli, tikai ar mīkstāku konsistenci.

 

Pieņemu, ka šī ir dateļpalma. Kad ogas nokrīt, zars, uz kura tās auga, sakalst un līdzinās slotiņai. Porto Santo salā vienu tādu zaru slotiņu atradu mētājamies nenovāktā teritorijā. Kā jau latviete, kas visām dabas veltēm atradīs pielietojumu, savācu to. Vietējie uz mani dīvaini skatījās, kad pa pilsētu staigāju ar prāvu žagaru rokās. Toties es jau tad zināju, ka tas būs savdabīgs interjera dekors. Knapi ielīda lielajā čemodānā. Uz Latviju atvedu, neko nenolauzusi.

 

Šis ir palmas mizas gabaliņš, ko atradu, mētājamies zemē līdzās palmām. Manā skatījumā tas līdzinās audumam ar velku un audu diegiem. Ko var zināt, varbūt palmas miza bija pirmo audumu prototips?

 

Funšalas pilsētas parkā, kur sastādīti eksotiski koki no dažādām valstīm, zālītē atradu dīvainu čiekuru ar sarkanām sēkliņām. Tā arī nenoskaidroju, no kura koka nokritis. Protams, ka atvedu uz Latviju.

 

Vakarā pastaigājoties pa Porto Santo pludmali, pamanīju no okeāna izskalotas mazas, zilas radībiņas. Nosaucu par zilajiem korķīšiem. Tikai mājās atbraucot, internetā uzmeklēju, ka tās ir velella velella – attāls medūzas radinieks ar buriņu uz muguras.

 

Madeiras pils dārzā karaliskajai palmai bija nokritusi zieda daļa. Tā ir tik liela, kā krēsla sēdvieta ar atzveltni. Domāju, ka amatniekiem tas būtu lielisks materiāls interjera elementu izstrādē, līdzīgi kā bērzu tāss. Nobildēju faktūru.

 

Abās salās redzējām ļoti daudz ķirzakas. Arī pilsētās. Piemēram, Funšalas pilsētas parkā sēdēju uz soliņa un sajūsminājos, kā ķirzakas savā starpā cīnījās par maizes gabaliņiem. Pie mums pieņemts ar maizi barot putnus, bet te ar maizi baroju ķirzakas.