1. lappusē – Madeiras sala

2. lappusē – Madeiras sala (turpinājums)

3. lappusē – Madeiras sala (turpinājums)

4. lappusē – Porto Santo sala

 

Ceļojuma plānošana

Vairāk kā gadu ieilgusī mājsēde ar izkropļoto mācību procesu un attālināto mācību pārslodzi, pārslimotais kovids, kura laikā lielā darba apjoma dēļ pat nepaņēmu slimības lapu, kā arī nemitīgais presings no valdības puses, manī radīja spēka izsīkumu, ko nespēju atgūt pat vasaras atvaļinājuma laikā. Augusta beigās organisms sāka raidīt sāpīgus signālus, liekot man saprast, ka pienācis pēdējais brīdis noraut “stop krānu” un uz dažām dienām atslēgties no ikdienas dzīves ritma. Tas arī bija iemesls, kāpēc skolēnu rudens brīvlaiku nolēmu veltīt savas mentālās veselības uzlabošanai. Izvēlējos “Impro” piedāvāto ceļojumu “Atlantijas pērle Madeira un atpūta zelta salā Porto Santo”, lai kaut uz īsu brīdi atkal varētu baudīt vasaras bezrūpību, pavadītu vairāk laika divatā ar vīru un lai beidzot uz personīgās ādas nebūtu jāizbauda ekskursiju organizatora stress un atbildība.

Madeiras arhipelāgs ir vulkāniska salu grupa Atlantijas okeānā, kurā ietilpst divas apdzīvotas salas – Madeira un Porto Santo, kā arī divas neapdzīvotas salas. Madeiras arhipelāgs ir Portugālei piederoša autonoma teritorija, kas atrodas apmēram 1000 km no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas un 700 km no Āfrikas piekrastes. Reģiona galvaspilsēta ir Funšala, kas atrodas uz Madeiras salas. Attālums no Rīgas līdz Funšalai apmēram 4113 km, un lidojums ilgst gandrīz sešas stundas.

 

 

Madeiras sala

 

Madeiras salas lielums apmēram 57x23 kilometri, bet augstums – 1861 metri. Salā ir 147 tuneļi, jo ceļš vijas cauri kalniem. Iedzīvotāju skaits pamazām samazinās. Ja 2011. gadā salu apdzīvoja 267 785 cilvēki, tad 2021. gadā - vairs tikai 251 060.

 

Lauru koku meži un levadas

Madeiras nosaukums cēlies no portugāļu valodas un nozīmē “koksne” jeb “koks”. Kad portugāļu jūrasbraucēji 15. gadsimtā šo neapdzīvoto salu kolonizēja, tā bija bagāta ar lauru koku mežiem. Izdevīgās ogļu tirdzniecības dēļ lauru koki pamazām tika izcirsti, bet to vietā sastādīti no Austrālijas ievestie eikalipti. Ar laiku gan atklājās, ka eikaliptu saknes nespēja pasargāt augsni no ūdens erozijas un kalnu nogruvumiem, kā to spēja lauru koku saknes, un eikaliptu eļļainās lapas nespēja kalnos saglabāt mitrumu, kā to spēja lauru koku lapas. Līdz ar to pēdējās desmitgadēs salā apzināti tiek stādīti lauru lauki, mēģinot izskaust eikaliptu invāziju. Madeiras lauru mežu (laurisilva) nacionālais parks aizņem 2/3 no salas teritorijas, un tas iekļauts UNESKO Pasaules dabas mantojuma sarakstā.

Lielākā daļa nokrišņu nokrīt salas ziemeļos un ziemeļrietumos, tāpēc, lai novadītu lietus ūdeņus uz salas sauso reģionu laukiem un dārziem, iedzīvotāji vairāk kā pirms 500 gadiem gar kalnu nogāzēm izveidoja neparastu apūdeņošanas sistēmu. Šie izraktie kanāli saucas par levadām. Pēdējās levadas tika izbūvētas 1970-tajos gados. Šobrīd tās ir izliktas ar akmeņiem vai arī izbetonētas. Gar levadām ierīkotas apūdeņošanas sistēmas kontroltakas, kas kopš 1980-tajiem gadiem dažādos maršrutos pieejamas arī tūristiem.

 

Braucot augstāk kalnos, paveras skats uz puskailiem koku stumbriem.

Tie ir eikalipti, kurus salinieki uzskata par invāziju. 

 

Lai atjaunotu iepriekšējo gadsimtu laikā radītos lauru koku postījumus,

šobrīd apzināti tiek stādīti lauru lauki.

 

Levada dos Balcões – skats no “balkona” uz lauru mežu.

Te var nonākt, ejot pa gājēju taku gar levadām.

 

 

Ejot līdz Levada dos Balcões, gar takas malu pa kanālu (levadu) tek ūdens, un taku ieskauj stāvas nogāzes ar lauru kokiem.

 

 

Lauru kokus no pārējiem kokiem var atšķirt, jo tie ir vienīgie koki, uz kuriem aug šādas sēnes.

 

Pa ceļam uz Levada dos Balcões var palaimēties ieraudzīt Madeiras žubītes.

 

Levada dos Balcões (uzklikšķinot uz kartes, tā palielinās).

 

Kultūraugi

Madeiras salas rietumu daļā tiek audzēti banānaugi. Bieži vien banānaugi sarunvalodā tiek dēvēti par banānkokiem, kaut ar kokiem tiem nav nekāda sakara, jo banānaugā nav koksnes šķiedras. Tas, ko mēs uztveram par auga stumbru, patiesībā ir lapu kopums, kas cieši pieguļ vienam kātam, tāpēc banānaugs skaitās liels zālaugs. Viens banānaugs izražo vienu lielo ķekaru. Vispirms parādās sarkanviolets zieds, no kura tad arī sāk veidoties banānu ķekars. Madeirieši banānu gatavību cenšas pasteidzināt, banānu ķekaru ietinot zilā polietilēna maisā. Tā skaitās “banānu siltumnīca”. Viens banānaugs (māte) dod tikai vienu ražu, bet par laimi “pirms savas nāves”, māte izdzen jaunus asnus. Tā šis aplis var ilgt aptuveni 10 gadus.

Madeiras salā banānaugu lauks tiek apūdeņots, izmantojot levadas, kas ik pēc noteikta gabala sazarojas. Zemnieks ar akmeni vai citu priekšmetu var aizsprostot kādu no levadām, tādā veidā ūdeni aizvadot uz viņam nepieciešamo lauka daļu. Starpcitu par ūdeni, kas plūst pa levadām, zemniekam jāmaksā noteikta nomas maksa. Gluži tāpat, kā mēs maksājam par ūdeni, kas tek pa mūsu izlietnes krānu.  

  

Sarkanvioletais zieds, no kura sāk veidoties banānu ķekars.

Lai gan tas šķiet dīvaini, bet no botāniskā viedokļa banāns skaitās oga.

 

 

“Banānu siltumnīca”.

Banānaugu plantācija.

Nogriezts mātes augs, kam līdzās izdzīts jauna banānauga asns. Ja asni ir vairāki, zemnieks atstāj tikai vienu – spēcīgāko.

Banānaugu plantācijas kalnainajā apvidū nav lielas. Lai gan no viena banānauga iegūst apmēram 60-80 kg banānu, nekādi lielie ienākumi tie nav, tāpēc Eiropas Savienība šo pasākumu subsidē.

 

 

Madeiras salas rietumu daļā (Seišalas reģionā) tiek audzētas vīnogas. Braucot pa mūsu maršrutu, nekādas lielās vīnogu plantācijas gan neredzējām. Toties Funšalā (Madeiras galvaspilsētā) ciemojāmies vairāku paaudžu ģimenes uzņēmumā “Blanday’s Madeira”, kas nodarbojas ar vīna gatavošanu.

Agrāk, kad tas bija izdevīgi, uz salas audzēja cukurniedres un darbojās cukurniedru pārstrādes rūpnīca. Tagad cukurniedres galvenokārt tiek audzētas savam priekam. Iecienīta uz salas ir “medus kūka”, kas tiek pagatavota no cukurniedru sīrupa.

Cukurniedres, kas aug piemājas dārziņā.

 

Uz Madeiras salas neredzēju līdzenumus kā pierasts pie mums. Līdz ar to nezinu, vai pie viņiem aug graudaugi lielos apjomos.

 

 

Mājdzīvnieki

Radās sajūta, ka mājdzīvniekus šeit netur. Redzēju tikai trīs govis, kas neapdzīvotā apvidū staigāja pa autoceļu, kā arī vienu kazu, kas pilsētā kāpelēja pa kalnu. Uz ielām neredzēju ne kaķus, ne suņus. Domāju, ka to te nav. Tikai braucot ar pacēlāju pāri Funšalas māju jumtiem, dažos betonētajos pagalmiņos tos varēja ieraudzīt. Apkārt privātmājām nav tādi zālāji, kā pierasts pie mums. Te nav vietas skraidīšanai ne tikai mājdzīvniekiem, bet arī bērniem.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



Aizkulises

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantotas internetā uzietās Madeiras salas un Porto Santo salas kartes.

 

 

 

Madeirā vairākās vietās redzēju apgleznotas flīzes. Piemēram, lidostā vienu sienu rotā vairāki sižeti ar balti zilām flīzēm. Tik ļoti atgādināja Rundāles pils krāsnis, tikai lielākos mērogos.

 

 

Dzeramā ūdens aka.

 

Klints, kas redzama no Funchal (Funšalas) krasta un gleznojums uz flīzēm pilsētvidē.

 

 

Abās salās gājēju celiņi izlikti no maziem akmentiņiem, veidojot dažādus ornamentus. Tas norāda uz portugāļu čaklumu. Mūsu bruģu licējiem vajadzētu pamācīties.

 

Ļoti iepatikās tautas tērpa cepures ar garu puļķīti virspusē. Meita izteica versiju, ka tā tiek attēloti garie palmu kāti. Bet tas ir tikai mūsu pieņēmums.

 

Viens no Madeiras simboliem ir strelīcija. To var redzēt privātmāju un pilsētas apstādījumos, kā arī uz suvenīriem. Funšalas tirgū nopirku divus strelīciju stādiņus ar zemi. Izturēja lidojumu, atrodoties kurpju kastē. Kāda sieviete uz Latviju atveda lielu strelīciju pušķi. Lidojuma laikā to ielika rokas bagāžas nodalījumā.

 

Beidzot uzzināju, kas ir ponča (lasīt 3. punktu šeit). Poncha ir madeiriešu nacionālais dzēriens, kura sastāvā ir rums, augļu sulas, medus (iespējams, ka cukurniedru). Viss sastāvs kopā tiek sajaukts ar īpašu maisīšanas rīku (fotogrāfijā redzams). Tā kā tas ir stiprs alkoholiskais dzēriens, var palūgt klāt pielikt ledu. Neesmu alkohola cienītāja, bet man šis dzēriens garšoja.

 

Funšalā pie kuģu piestātnes uz gājēju promenādes tika pārdoti cepti kastaņi. Tos cep uz vietas. Man garšoja, jo nedaudz līdzinās riekstiem. Kad atvedu pagaršot uz Latviju, manējie izbrāķēja. Iespējams tāpēc, ka nebija vairs silti.

 

Noteikti jāpagaršo Madeiras tradicionālā medus kūka, kur medus vietā tiek lietots cukurniedru sīrups. Pēc garšas tā atgādina pumperniķeli, tikai ar mīkstāku konsistenci.

 

Pieņemu, ka šī ir dateļpalma. Kad ogas nokrīt, zars, uz kura tās auga, sakalst un līdzinās slotiņai. Porto Santo salā vienu tādu zaru slotiņu atradu mētājamies nenovāktā teritorijā. Kā jau latviete, kas visām dabas veltēm atradīs pielietojumu, savācu to. Vietējie uz mani dīvaini skatījās, kad pa pilsētu staigāju ar prāvu žagaru rokās. Toties es jau tad zināju, ka tas būs savdabīgs interjera dekors. Knapi ielīda lielajā čemodānā. Uz Latviju atvedu, neko nenolauzusi.

 

Šis ir palmas mizas gabaliņš, ko atradu, mētājamies zemē līdzās palmām. Manā skatījumā tas līdzinās audumam ar velku un audu diegiem. Ko var zināt, varbūt palmas miza bija pirmo audumu prototips?

 

Funšalas pilsētas parkā, kur sastādīti eksotiski koki no dažādām valstīm, zālītē atradu dīvainu čiekuru ar sarkanām sēkliņām. Tā arī nenoskaidroju, no kura koka nokritis. Protams, ka atvedu uz Latviju.

 

Vakarā pastaigājoties pa Porto Santo pludmali, pamanīju no okeāna izskalotas mazas, zilas radībiņas. Nosaucu par zilajiem korķīšiem. Tikai mājās atbraucot, internetā uzmeklēju, ka tās ir velella velella – attāls medūzas radinieks ar buriņu uz muguras.

 

Madeiras pils dārzā karaliskajai palmai bija nokritusi zieda daļa. Tā ir tik liela, kā krēsla sēdvieta ar atzveltni. Domāju, ka amatniekiem tas būtu lielisks materiāls interjera elementu izstrādē, līdzīgi kā bērzu tāss. Nobildēju faktūru.

 

Abās salās redzējām ļoti daudz ķirzakas. Arī pilsētās. Piemēram, Funšalas pilsētas parkā sēdēju uz soliņa un sajūsminājos, kā ķirzakas savā starpā cīnījās par maizes gabaliņiem. Pie mums pieņemts ar maizi barot putnus, bet te ar maizi baroju ķirzakas.