Atēnu Nacionālais Laikmetīgās mākslas muzejs (EMΣT)

 

 

Atēnu Nacionālais Laikmetīgās mākslas muzejs atrodas Atēnu centrā līdzās metro pieturai Syngrou Fix un tāda paša nosaukuma 6. tramvaja pieturai. Tas iekārtots bijušajā alus darītavā.

 

2026. gada martā Laikmetīgās mākslas muzejā bija skatāma izstāde “Kāpēc skatīties uz dzīvniekiem?”

Emma Talbot tekstildarbi – milzīgs aizkars,

uz kura uzgleznoti dekoratīvi dabas motīvi.

 

 

Daniel Steegmann Mangrané savās fotogrāfijās koka stumbriem piešķīris plēsējdzīvnieku acis.

 

Jakup Ferri tekstildarbi – izšūtas gleznas un paklāji,

kuros attēlota dzīvnieku un cilvēku līdzāspastāvēšana.

 

Elisabetta Benassi instalācija, kas atveido autobusa pieturas nojumi no eksotisku savvaļas dzīvnieku kaulu atlējumiem.

 

Marcus Coates ar ģipša roku atlējumu atveido dzīvnieku “ēnu spēles”, kuras var labāk redzēt, kad spīdina virsū telefona lukturīti.

 

Oussama Tabti skaņas instalācija ar dažādu formu un izmēru putnu būriem, kuros ielikti mikrofoni ar putnu balsīm.

 

Nikos Tranos spocīgās māla figūras ar zirgiem un jātniekiem (aptuvenais skaits 400) rada dramatisku noskaņu un asociējas ar kareivīgu kaujinieku uzbrukumu.

 

 

 

Nacionālais Arheoloģijas muzejs

 

Nacionālajā Arheoloģijas muzejā atrodas pasaulē bagātākā grieķu senatnes artefaktu kolekcija no aizvēstures līdz vēlai senatnei – māla trauki, metāla izstrādājumi, skulptūras u.c.

Muzejs atrodas apmēram pa vidu starp zaļās metro līnijas pieturām Omonia un Victoria.

 

Senās Grieķijas arhitektūras elements – tempļa karnīzes fragments. Atvere lauvas mutes formā kalpoja kā dekoratīvas teknes ūdens izvadīšanai.

 

 

 

 

 

 

Māla zirdziņš ar ritentiņiem - bērnu rotaļlieta, kas tapusi 4. gadsimtā.

 

Ziedojumu trauks bēru rituāliem. Uz trauka malas izvietotās sieviešu figūriņas ar rokām turas pie galvas, kas simbolizē matu plēšanu vai vaidu izteikšanu.

 

Rituāla trauks, kas datēts ar 14.-13. gs. p.m.ē. Trauka rokturi līdzinās gredzeniem, kas beidzas ar dzīvnieku galvām. Traukam ir vēl mazāks rokturis centrā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rituāla trauks kurpes formā sniedz ieskatu, kāda 14. gs. p.m.ē. bijusi apavu mode.

 

 


 

Meteora

 

Meteoras klosteru komplekss  ir viens no iespaidīgākajiem dabas objektiem Eiropā, kas atrodas Grieķijas centrālajā daļā, netālu no Kalabakas pilsētas. Tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Pirms miljoniem gadu šī teritorija atradās zem ūdens. Laika gaitā ūdens atkāpās. Vēja un lietus erozija izveidoja milzīgus, vertikālus smilšakmens klinšu torņus, kas paceļas virs apkārtnes līdz pat 400 metru augstumā.

Lai mūki dzīvotu izolēti un tiktu pasargāti no iebrucējiem, klosterus nolēma celt grūti sasniedzamās vietās, respektīvi, uz klintīm. Pirmais klosteris šajā vietā tika uzcelts 14. gadsimtā. Aktīva būvniecība notika arī 15. un 16. gadsimtā. Kādreiz šeit pastāvēja 24 klosteri, taču mūsdienās darbojas un ir apskatāmi tikai seši (četri vīriešu un divi sieviešu).

 

Tīkla pacēlājs. Frédéric Boissonnas fotogrāfiju uzņēma 1908. gadā.

 

Klosteru celšana klintsaugšā bija bīstams process. Tā kā uz klintīm nebija ne taku, ne pakāpienu, mūki būvniecības materiālus un cilvēkus augšā uzvilka ar virvēm un tīkliem. Vieglākos materiālus un instrumentus mūki nesa uz muguras, kāpjot pa garām, šūpojošām virvju kāpnēm. Līdz ar to viena klostera uzcelšana ilga pat līdz 20 gadiem.

 

Tikai 20. gadsimta 20. gados klintīs tika izcirsti pakāpieni un izbūvēti tilti, padarot tos pieejamus apmeklētājiem.

 

Ar sarkano apli fotogrāfijā atzīmēta Meteoras Svētā Jura Mandila ala – jau no 14. gadsimta zināma kā vientuļnieku mūku mītne, kas atrodas stāvas klints sienā tieši virs Kastraki ciemata.

Mūsdienās ala pamanāma jau no attāluma, jo pie tās plīvo simtiem krāsainu lakatu. Ar tiem saistīta sena vietējā tradīcija, kas radās 17. gadsimtā. 

Attēls paņemts no interneta.

 

Saskaņā ar leģendu kāds vietējais zemes īpašnieks esot zāģējis kokus klints pakājē un smagi saslimis vai kļuvis paralizēts. Viņa sieva, lūdzot Svētā Jura palīdzību, ziedojusi savu visvērtīgāko galvas lakatu. Vīrs esot izveseļojies. Tā, saskaņā ar vietējo tradīciju, aizsākusies lakatu tradīcija.

 

← Katru gadu Svētā Jura dienā, 23. aprīlī, vietējie jaunieši un pieredzējuši kāpēji ar virvēm uzkāpj pa gandrīz vertikālo klints sienu līdz alai. Viņi noņem iepriekšējā gada lakatus un to vietā novieto jaunus, ko vietējie iedzīvotāji sarūpējuši kā lūgumu par veselību, veiksmi un aizsardzību. Vecos lakatus pēc tam atdod ticīgajiem, kuri tos glabā kā svētītus talismanus.

 

 

  ← Svēta Nikolaja Anapafsa klosteris ir pirmais no Meteoras klosteriem, ko ceļotāji ierauga, dodoties augšup pa ceļu no Kastraki ciemata. Lai sasniegtu klosteri, jāuzkāpj pa aptuveni 150 akmens pakāpieniem.

 

  ← Skats uz Kastraki ciematu no Svēta Nikolaja Anapafsa klostera augšējās platformas.

 

  ← Roussanou ir sieviešu klosteris, kas atrodas uz ļoti stāvas klints.

 

  ← Varlaama ir otrs lielākais klosteris.

 

 

← Svētās Trīsvienības klosteris kļuva slavens pēc parādīšanās Džeimsa Bonda filmā "Tikai tavām acīm" (1981). Tā kā klosteris atrodas uz vienas no grūti sasniedzamajām klintīm, tā ikdienas apgādei izveidota vienkārša trošu sistēma. Pa trosēm nelielā kastē uz klosteri nogādā pārtiku, dzeramo ūdeni un citas ikdienā nepieciešamās preces.

 

← Svētā Stefana klosteris ir sieviešu klosteris, uz kuru var nokļūt, pārejot pāri nelielam gājēju tiltiņam, jo tiltiņš savieno klinti ar piebraucamo ceļu. 

No klostera paveras iespaidīgs skats uz Tesālijas līdzenumu.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

  

interesanti

    

superīgi

  

 

slikti;

nav vērts redzēt

 

 

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, pievienoti Google Maps karšu fragmenti.

 

 

2026. gada martā Atēnu Nacionālajā Laikmetīgās mākslas muzejā bija skatāma izstāde “Kāpēc skatīties uz dzīvniekiem?”

Manu uzmanību visvairāk piesaistīja albāņu/kosoviešu mākslinieka Jakup Ferri tekstildarbi. Varbūt tāpēc, ka arī man patīk šūt.

 

 

Pie vienas mājas Atēnās puķupodā auga parastās nātres, kādas pie mums puķu dobē droši vien liecinātu par saimnieces nevīžību.

 

 

Ar dažādiem dēļu galiem aizsistais logs ieguvis māksliniecisku pieskaņu.

   

 

 

Veidojot šo ēku 20. gadsimta 50-to gadu beigās, jau tad tā bija iecerēta kā moderna zaļa oāze pilsētvidē. Ēka atrodas pretī Panatinaiko stadiona ieejai.

Kuģniecības uzņēmuma birojs, kura visatpazīstamākā zīme ir uz jumta rindā iestādītie koki.

 

 

 

Oļu mozaīka, kas kā dekoratīvais bruģis klāj gājēju celiņu.

 

 

Pie daudzdzīvokļu mājām iedzīvotāji sarūpējuši namiņus kaķiem. Dažās vietās bija uzslietas būdiņas pat no atkritumos izmetamiem krāmiem.

 

 

Virszemē novietotas nelielas, estētiskas atkritumu urnas, taču lielie atkritumu konteineri atrodas speciālā šahtā zem zemes. Kad atkritumu apsaimniekotāji tos vēlas iztukšot, konteineri ar hidraulisko pacēlāju tiek pacelti virszemē.

 

 

 

Nopirku cepumus, kas vizuāli rada pavisam citas asociācijas.