Internetā neatradu informāciju par Henrika Ibsena lugu ar šādu nosaukumu. Iespējams, ka oriģinālais lugas nosaukumus “Sabiedrības balsti” jeb “Sabiedrības pīlāri”.  

Kaut arī luga uzrakstīta 1877. gadā, tās tēma aktuāla arī mūsdienās. Galveno varoni – konsulu Berniku – dzīvē uz priekšu virza varaskāre un godkāre. Tiek vairākkārtīgi uzsvērts, ka viss, ko viņš dara, domāts sabiedrības labklājībai. Tikai noklusēts tiek patiesais Bernika aktīvās darbošanās iemesls. Tā ir mantkārība.

Pavisam negaidīti, pēc 15 gadus ilgas slēpšanas, draud atklāties Bernika pagātnes noslēpums, kas saistīts ar meliem un nodevību. Vai cilvēks, kuru sabiedrība uzskata par paraugu, spēs nokāpt no sava pjedestāla un atzīties jaunības grēkos?

Luga interesanta, jo skatītājam neļauj atslābt ne mirkli. Katrs personāžu dialogs atšķetina noslēpumu un arvien dziļāk ievelk notikumu virpulī.

Vienīgais, kas kaitināja – 9 aplī novietotie krēsli, kas visas izrādes laikā vairākkārtīgi tika grūstīti, stumdīti, apgāzti, piecelti un kārtoti, tādā veidā izrādot personāžu emocijas.

Pēc internetā izlasītajām labajām atsauksmēm, nolēmu apmeklēt izrādi. Otrs noteicošais faktors, kas jau gadu gadiem bija kā kvalitātes rādītājs – režisors Alvis Hermanis. Diemžēl izrāde lika vilties. Jau kuro reizi pierādījās, ka teātrī jārāda oriģināli sarakstītas lugas, nevis par izrādi pārtapuši romāni.

Scenogrāfija

Kā teiktu romāna varone Elločka Ščukina: “Жуть” (tulkojumā no krievu valodas – sajūtas, kas rodas kaut ko šausmīgu ieraugot). Uzskatu, ka scenogrāfija jāveido attiecīgās profesijas pārstāvim, nevis izrādes režisoram. Uz dārgo biļešu fona (2 biļetes mums izmaksāja 60 eiro!) izskatījās, ka teātris ietaupa. Skatītājam 4 stundas bija jāraugās, kā tiek pārstumdītas uz ritentiņiem uzmontētas un ar rožainu materiālu aplīmētas lielas kastes.

Kad Ostaps Benders kopā ar Ipolitu Matvejeviču krievu filmā “Divpadsmit krēsli” ieradās uz izrādi “Precības”, viņu starpā izvērsās dialogs. Ostapa teiktais (dialogā pasvītrots) man sniedza pareizo atbildi, kāpēc Jaunā Rīgas teātra izrādei izvēlēts tik trūcīgs skatuves iekārtojums.

Ipolits: “Kāpēc viņiem nav skatuves aizkaru?”

Ostaps: “Meklē!”

Ipolits: “Ko meklē? Skatuves aizkarus?”

Ostaps: “Ne tikai skatuves aizkarus. Viņi vispār ir meklējumos.”

Ipolits: “Man šķiet, ka viņiem nav dekorāciju. Labi, ka mēs atnācām par velti, bet tie, kas samaksāja naudu…”

Nedēļu pirms šīs izrādes noskatījos “Peldošie - ceļojošie”. Arī te scenogrāfijā tika izmantots minimālisms, bet ar fantastisku pamatojumu. “Divpadsmit krēslos” scenogrāfijai filozofisko segumu nepamanīju.

Saturs un aktierspēle

Kaut arī pēc tautības neesmu ebrejiete, tomēr man likās aizvainojoši, ka jociņiem tika piedēvēta tautība. Vai tā bija pasmiešanās par ebrejiem? Tas man lika atcerēties padomju laikus, kad skolā viens otram stāstījām anekdotes par čukčiem.

Visumā izrāde pārāk izstiepta. Pilnīgi lieks manā skatījumā bija svētā tēva Fjodora biznesa plāna izklāsts saistībā ar suņu audzēšanu un to apbērnošanu. Pilnīgi nekāda sakara ar 12 krēslu meklējumiem, kā arī nav īstā tēma, ar kuru varētu raksturot svēto tēvu.

Ar pārāk dzīvnieciskām (precīzāk – suniskām) kustībām piedzēries Ipolits uzmācās jaunajai meitenei. Šajā vietā man palika neērti no līdzās sēdošās meitas.

Vēl viena manā skatījumā kutelīga aina – plikais inženieris. Vēl mazliet un mūsu teātros varēs redzēt pilnīgi kailus aktierus kā kinofilmās. Tikai jautājums – vai tas ir ētiski? Jaunā teātra plikais inženieris vēl nebija īsti pliks, jo viņa vienīgo dārgumu noslēpa mākslīgs apspalvojums ar mākslīgu debesu zvanu netīri melnā krāsā. Un tā viņa nemitīgā skraidelēšana un lēkāšana (it kā izrādītu savu …)  pa skatuvi šurpu turpu sāka jau kaitināt.

Aktieri gan vizuāli tērpos, gan savā tēlojumā likās pārāk uzspēlēti. Kā karikatūrās. Manā skatījumā tas izrādei nepiešķīra komisko šarmu. Drīzāk izrāde tika samocīta.

Pēc izrādes noskatīšanās nolēmu internetā atrast 1977. gadā uzņemto krievu mākslas filmu “Divpadsmit krēsli” ar Andreju Mironovu galvenajā lomā. Pēdējo reizi to biju redzējusi pirms aptuveni 20 gadiem. Noskatoties pārliecinājos, ka A. Hermanis, veidojot savu izrādi, aizņēmies vairākas filmas ainas (copy/paste). Tāpēc iesaku izrādes vietā labāk noskatīties filmu. Būs vērtīgāk. Un arī lētāk. Par biļetes naudu varēsiet nopirkt jaunu kurpju pāri vai jaunu krēslu :)

Izrāde pārsteidza nevis ar saturu, bet ar scenogrāfisko sniegumu, kur vecais un noplukušais līdzdarbojās ar eleganto un dārgo. Uz skatuves, kuras sānsienas izskatās pabriesmīgā stāvoklī, jo skatītājiem paveras nolupusi sienas krāsa, caurules, vadi un stalažas, tiek pārvietoti vairāki melni flīģeļi. Katrs personāžs gluži kā gliemezis visu izrādes laiku “staipa” līdzi savu mājokli – flīģeli, kas pārtop par gultu, telefonu, buru laivu, istabu, ledus gabalu u.c. Bet pats galvenais flīģeļa uzdevums ir cilvēka būtības raksturojums. Flīģeļa izliektā forma – aristokrātiskā elegance; taustiņu radītās skaņas – cilvēku emocijas; klavieru āmuriņu sitieni – sirdspuksti; slēpšanās iekšā flīģelī - ieiešana sevī; flīģeļa izjaukšana – nespēja kontrolēt savas emocijas (iziešana ārpus rāmjiem). Flīģeļu pārvietošana pa skatuvi izskatījās tik gaisīga un bez liekas piepūles, it kā tie būtu butaforijas priekšmeti, kas izgatavoti no viegla materiāla. Manuprāt, visspilgtākā izrādes aina, kurā personāži dejo kopā ar flīģeļiem. Tas izskatījās tik sirreāli. Mani visu dejas laiku nepameta iekšējs saspringums un bailes, vai tik flīģeļi, griežoties dejas aplī un slīdot pa grīdu ar ritentiņu palīdzību, nesabuksēsies savā starpā.

Sižets visai banāls. Bagāta, precēta sieviete, lai padarītu savu laulības dzīvi interesantāku, čakarē divu viņā iemīlējušos vīriešu smadzenes. Šo haotisko, neprognozējamo un nelīdzsvaroto būtni atveido Sandra Kļaviņa. Viņas balss intonācija un ātrais runas stils atsauca atmiņā aktrises ierunāto seriālu “Sekss un lielpilsēta”. Visu laiku nepameta sajūta, ka šī izrāde ir neatņemama seriāla sastāvdaļa.

Lai arī izrāde pēc satura viduvēja, aktieri to izspēlēja lieliski. Tikpat lieliska ir izrādi caurvijošā mūzika ar klavieru pavadījumu. Pēc izrādes atradu to internetā un vairākkārtīgi klausījos. Radās vilinoša vēlme šo melodiju iemācīties spēlēt uz klavierēm.

Herberts Cukurs – līdz mūsdienām neizpētīta personība. Tiek cildināts kā nacionālais varonis un pelts kā tautas nodevējs. 1933. – 1934. gadā paša konstruētajā vienmotora lidmašīnā Herberts Cukurs veica lidojumu no Rīgas uz Gambiju. Pateicoties šim varoņdarbam, par viņu rakstīja pasaules prese, un Latvijā viņš kļuva par nacionālo varoni. Savukārt 2. pasaules kara laikā, iespējams, ka sadarbojies ar grupējumu, kas Latvijā īstenojis holokaustu.

Saturiski viduvēja izrāde, kaut arī mūzika nemaz nav slikta. Radās sajūta, ka uzstājas amatieru, pašdarbnieku teātris. Tas, ka skatuves iekārtojums nabadzīgs, mani sevišķi neuztrauca, jo saprotu, ka tā ir ceļojošā izrāde.

Kā jau latviešu mūzikai raksturīgi, - skaļums nomāca dziesmu vārdus, tāpēc brīžiem tekstu bija grūti saprast. Lai iepazītu tuvāk pretrunīgo personību un uzzinātu biogrāfiskos faktus, biju gaidījusi vairāk dialogus. Ja pirms izrādes nebūtu internetā izlasījusi par Herbertu Cukuru, diez vai izsekotu 2. cēliena saraustītajiem notikumiem. Uzskatu, ka mūzikls nav parasts koncerts, uz kuru jānāk klausīties tikai mūzika. Mūziklam tāpat kā teātra izrādei jāizglīto klausītājs, un kaut kas vērtīgs jāpastāsta.