Sapratu, ka priekš šis izrādes esmu par vecu. Ne jau tamdēļ, ka nesaprastu trīsdesmitgadnieku nodevību, atriebību, nožēlu, seksuālās vēlmes un citas emocijas, mani visu izrādes laiku tracināja necenzētā leksika, jo pati tādu nelietoju. Tā te bija pārāk uzkrītoši daudz. Otrajā cēlienā jau sāku skaitīt, cik reizes lietots faking (piedodiet). Sanāca 18. Ja piepluso vēl pirmo cēlienu, tad visas izrādes laikā šo palamu dzirdi vismaz 30 reizes, un tad jau nav brīnums, ka tā iesēžas galvā kā norma. Vēl jau bija arī citi jauki vārdi dzimumorgānu raksturošanai.

Izrādē no sešiem galvenajiem personāžiem četri ir ar juridisko izglītību. Tātad – ar augstāko izglītību. Taču pēc viņu sarunām un uzvedības nākas secināt, ka starp augstāko izglītību un inteliģenci (emocionālo, morālo) ne vienmēr liekama vienādības zīme.

Vērtības mainās. Kāda trīsdesmitgadniece starpbrīdī, sēžot zālē, dzēra kokakolu. Kaut ko tādu vēl pirms 10 gadiem neviens teātrī nebūtu atļāvies.

Pirmā izrāde, kuru apmeklēju pēc ieilgušā kovida pārtraukuma. Pirmizrāde bija 12. augustā, taču es 11. augustā noskatījos ģenerālmēģinājumu. Zāle bija pilna un kā normālajos laikos - visi skatītāji bez maskām. Toties pie ieejas bija jāuzrāda personu apliecinošs dokuments, potēšanās sertifikāts un personalizēta biļete.

Salīdzinoši nesen – deviņdesmito gadu nogalē – sievietes, sasniedzot 55-u gadu slieksni, varēja doties pelnītā atpūtā, lai brīvo laiku veltītu saviem mazbērniem, rokdarbiem un mazdārziņam. Šodienas sievietei, lai dzīvotu līdzi laikam un godam spētu noturēties līdz pensijai, savos 50 gados jābūt tik aktīvai kā kādreizējai 35-gadniecei. Viņa nedrīkst pieļaut personības attīstības apstāšanos, jo citādi izies no “aprites”, tādā veidā zaudējot ne tikai savu vērtību sabiedrības acīs, bet arī darbu.

Izrādes galvenā varone, ko lieliski izspēlē Zane Daudziņa, nesen nosvinējusi 50 gadu jubileju. Pirms iešanas atvaļinājumā, viņa netīšām uzzina, ka pēc atvaļinājuma tiks atlaista no darba. Tas nozīmē, ka šo dažu nedēļu laikā viņai jāpilnveidojas un jāmainās, lai priekšniecībai pierādītu, ka nav “zemē metama”. Tiek apmeklētas dažādas izaugsmes nodarbības, uzsākta sportošana un padomāts par pareizu ēšanu, jo tas ietilpst modernās mūsdienu sievietes dienas kārtībā. Vismaz tā mūs cenšas pārliecināt interneta vietnes un preses izdevumi. Protams, ka galvenā varone savu pārvērtību laikā neiztiek bez amizantiem starpgadījumiem un neveiksmēm, līdz beidzot secina, ka jāņem tas, ko dzīve dod.

Koncerts bija ieplānots 13. aprīlī, taču negantnieks Covid-19 visus plānus izjauca, koncertu pārceļot piecus mēnešu vēlāk.

Kā izrādās, Ogre bija Melo-M jaunās tūres pirmā uzstāšanās vieta. Ļoti labs koncerts. Ugunīga un pozitīvas enerģijas pārpilna mūzika, kuras basu atbalsis sajutu savā organismā kā ritmiskas vibrācijas, kaut sēdēju pēdējā rindā. Īpaši patika Dināras Rudānes izdziedātās operas melodijas. Aizvēru acis un sajutos kā Nacionālajā Operā, kur neesmu bijusi vairākus mēnešus.

Kad koncerta noslēgumā visa publika piecēlās kājās un aplaudēja, izlūdzoties vēl kādu skaņdarbu, tika dāvāta Raimonda Paula “Dāvāja Māriņa”. Tik emocionāls dziedājums, ka beidzot tā pa īstam izjutu un izraudāju līdzi dziesmas vārdiem. Var jau būt, ka mans organisms tā izpaudās, jo bija noilgojies pēc kultūras pasākumiem.

Neteiksim, ka par izrādi biju sajūsmā. Drīzāk uztvēru to kā informējošu materiālu, kas sabiedrībai atrāda garīgi slima cilvēka ikdienas darbošanos un ģimenes locekļu (šajā gadījumā viss smagums gūlās uz viena cilvēka pleciem) garīgo, morālo, materiālo, piedodiet, bezatdeves ieguldījumu šī cilvēka labā, tādā veidā pārvelkot treknu svītru savai personīgajai dzīvei.

Stāsts ir par divām māsām – Ilzi un Ievu. Kad Ieva bija pusaudze, māte viņu aizveda uz sociālās aprūpes centru ar garīgās attīstības traucējumiem, kur viņa pavadīja vairāk kā desmit gadus. Ilze jau toreiz, atvadoties no Ievas zināja, ka pienāks laiks, kad atgriezīs māsu mājās. Ilze iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā (īsti nenoticēju, jo šai skolai nav kopmītnes, bet Ilze pameta savas smirdīgās mājas), tad viņa pabeidza Zviedrus – Rīgas Ekonomikas augstskolu (Stokholmas Ekonomikas augstskolas filiāle Baltijas valstīs), kur apgūst ekonomiku un uzņēmējdarbību (atkal nenoticēju, jo studijas notiek par maksu, bet Ilze nāk no trūcīgas, nelabvēlīgas ģimenes), un visbeidzot – atrada labi apmaksātu darbu. Cik nopratu pēc telefonsarunām, tad Ilze bija vadošais speciālists uzņēmumā, kurā, iespējams, tika gatavoti reklāmas materiāli, kaut, kā iepriekš rakstīju, bija pabeigusi ekonomikas un uzņēmējdarbības augstskolu. Pie tam viņas alga, pēc visa spriežot, bija apmēram 2000 eiro uz rokas (neticu, jo šobrīdējos darba piedāvājumos pat programmētājiem nesola tik lielu algu, bet viņa ir tikai maketētāja).

Kad Ilze Ievu atveda uz īrēto dzīvokli, viņa sāka to intensīvi (drīzāk drudžaini) apmācīt, taču garīgi atpalicis cilvēks nespēj vienlaicīgi uztvert un atcerēties tik daudz informācijas. Un tas alfabēts ar politiķu vārdiem vispār bija kaut kas pilnīgi garām. Skatījos izrādi un domāju, ka šādi uzvedas un dzīves gudrības apgūst mazs bērns līdz 3 gadu vecumam. Tikai viņam, atšķirībā no Ievas, var redzēt ikdienas progresu.

Ja tā godīgi, tad nesaprotu, kā Ilze, kas ieguvusi tik labu izglītību, nespēja iepriekš paredzēt, ka, paņemot māsu dzīvot pie sevis, viņai vairs nekad nevarēs būt pašai sava ģimene – vīrs un bērni, jo visu savu laiku nāksies ziedot māsai. Vai tas ir to vērts? Ne velti izrādes beigās Ilze atzīst, ka pieļāvusi kļūdu.

Secinājums. Mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas garīgi slimu ģimenes locekli ievieto aprūpes centrā, un mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas nolemj savu dzīvi veltīt garīgi slima ģimenes locekļa aprūpei. Abiem viņiem taisnība. Abi rīkojas pareizi.

P.S. Visa izrāde tika izvilkta uz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas rēķina, jo viņa teicami notēloja garīgi slimu cilvēku. Čempione! (teiciens no izrādes).

No 5 zirņiem piešķiru