Sieva uz mājām uzaicinājusi ekstrasensu, lai viņš atklātu, kur vīrs dzērumā paslēpis naudu. Nauda tiek atrasta, bet sievai ar to nepietiek. Viņa vēlas no transā guļošā vīra uzzināt vēl šādas tādas lietas. Pēc vīra melu atmaskošanas, kārta pienāk sievas atklātībai.

Vāja, virspusēja ludziņa, kas balstīta uz zemjostasvietas jokiem. No Daugavpils teātra biju gaidījusi kaut ko labāku. Tāds amatiereļu līmenis. Arī pieaicinātais Jānis Jarāns (ekstrasenss) tik vien spēja, kā no sejas slaucīt sviedrus un atkārtot citu aktieru priekšā teiktos tekstus.

Lauku kultūras nama līmeņa izrāde, bet cena kā Rīgas teātrī. Par stundu un 10 minūtēm tika samaksāti (pārmaksāti) 11 eiro.

Birutai 35 gadi, bet viņa nav vēl precējusies. Pēc 3 mēnešiem paredzēts klases salidojums, uz kuru Biruta nolēmusi ierasties kopā ar līgavaini, tāpēc par viņas galveno dzīves dzinuli kļūst sapņu prinča, kurš dzīvo pretējā mājā, medīšana. Lai realizētu savu mērķi, viņa izmanto sievišķīgas viltības, tomēr ne vienmēr tās ir veiksmīgas. Beigu beigās izrāde apstiprina teicienu, ka ne viss, kas spīd, ir zelts.

Izrāde skaitās komēdija, tomēr es to uztvēru kā traģikomēdiju. Lai arī Biruta pamanījās iekulties smieklīgās situācijās, man viņas bija žēl. Domāju, ka katras sievietes sapnis ir vīrs, bērni un ģimene. Ja šis sapnis nepiepildās līdz 35 gadu vecumam (Birutas gadījumā), sieviete to sāk uztvert sāpīgi. Viņa apzinās, ka šajā vecumā uz vienu rūķīti (vīrieti) ir 7-as vai pat vairāk Sniegbaltītes.

Zane Daudziņa divu(!) stundu garo monoizrādi nospēlē lieliski. Mainot balss intonāciju, viņa meistarīgi atveido ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu tēlus.

Izrāde ir kādas ģimenes viena vakara notikumu izklāsts.

Vecāki, kuriem pāri 60, lai paziņotu ko svarīgu, uzaicinājuši ciemos savus bērnus: meitu ar vīru un diviem dvīņiem, kā arī dēlu ar savu puisi. Sarunas ģimenes locekļu starpā nevedas, jo katrs iedziļinājies savās problēmās. Viņi neieklausās (varbūt nemaz nemāk ieklausīties) viens otrā, tāpēc izskan pārmetumi un aizvainojumi. Atbildes uz jautājumiem ir nevērīgas, strupas un bez patiesas līdzjūtības. Šajā ģimenē valda vienaldzības gaisotne.

Manuprāt, autors pārspīlējis, parādīdams tik daudz problēmu vienas ģimenes ietvaros. Tas drīzāk izraisa neticību. Dēls ir homoseksuālis, bet dēla mīļākais – alkoholiķis. Meita piekrāpusi vīru ar brāļa mīļāko un palikusi stāvoklī, līdz ar to viņas ģimene jūk ārā. Pie tam viņu uztrauc smagā kredīta nasta, kas būs vēl jāvelk vairākus gadus. Tēvs sirgst ar vēzi un vēlas ātrāku nāvi, bet māte, samierinājusies ar vīra situāciju, domā par eksotisku ceļojumu.

Viduvēja izrāde par vidusmēra ģimeni.

Izrādes noskatīšanās līdzvērtīga, it kā būtu pārlasījusi savu bērnības atmiņu kladi. Padomju laiku bērniem daudz kas bijis kopīgs.

Jautra, bezrūpīga, sirsnīga un muzikāla izrāde, kuras autori ir paši aktieri, jo katrs atstāsta savus personīgos bērnības un skolas laiku piedzīvojumus, kas sadalīti pa tēmām: bērnudārzs, skola, vasara laukos, vaļasprieki, rotaļas, dzīvnieki, diskotēka, blēņas, rupji vārdi, pīpēšana, pirmais skūpsts u.c.

Aktieri stāsta pa vienam. Vēršas pret publiku un komunicē ar to. Izrādes laikā viņiem nav jātēlo cita persona, tāpēc skatītājam tiek dota iespēja izbaudīt patiesos aktieru raksturus. Bija viegli iztēloties, kādi puišeļi un meituki viņi bijuši bērnībā. 

Tagad mīnusi.

1) Nepieņemami tas, ka izrādes laikā zālē sēdošie varēja ēst un dzert (pat no pudeles kakliņa!), jo kafejnīcas galdiņš bija ierīkots līdzās skatuvei. Tāds kino vai cirka variants. Pēc tam gan paši brīnamies, kāpēc kultūras līmenis krītas.

2) Izrāde nebūtu neko zaudējusi, ja iztiktu bez rupjās dziesmas “Hei, rumpi, pumpi…”. To parasti dziedāja studentu vecumā nevis pusaudžu.

3) Izrāde vietām likās saraustīta, jo šķita, ka aktieri uz vietas improvizē. Viens otru pārtrauc, pakoriģē.