No 5 zirņiem piešķiru

Gertas māte pēc tautības ir čehiete, bet tēvs – vācietis. Tieši šī vācu izcelsme nosaka Gertas likteni un apgriež viņas dzīvi kājām gaisā. Kara noslēgumā, kad Čehijas pilsētu Brno ieņem Padomju armija, Gertai, tāpat kā citiem Čehijā dzīvojošajiem vāciešiem, nākas pamest savas mājas, lai dotos uz nometni, kas atrodas netālu no Austrijas robežas. Turklāt Gerta šo nāves gājienu piedzīvo kopā ar savu jaundzimušo meitiņu.

Gertai izdodas izglābties no nometnes. Kopā ar citām vācu tautības sievietēm viņa vairākus gadus strādā piespiedu darbā kādā lauku saimniecībā.

Kad rodas izdevība atgriezties savā dzimtajā pilsētā Brno, Gertai vairs nepieder agrākā dzīvesvieta. No tuviniekiem dzīva palikusi vien meita Barbora. Piepildās Gertas teiktais vēl pirms kara: “Tagad viss būs citādi, un neviens vairs nebūs tik laimīgs kā agrāk”.

Vācu izcelsme uzspiedusi zīmogu uz visu dzīvi. “Tagad viņa nav nekas, vien ķermenis svešumā. Viņa nav nekas, vien te strādā, kamēr viņai to ļaus.”

Lai gan romāns vēsta par smagu un ilgu laiku noklusētu tēmu - vācu tautības civiliedzīvotāju masveida izraidīšanu no Čehoslovākijas tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām – , stāstījuma veids mani nespēja aizkustināt un neizraisīja emocionālu piesaisti galvenajai varonei. Grāmata šķita ne vien drūma un ar bezcerības piegaršu, bet arī garlaicīga. Lasīšana ritēja ārkārtīgi lēni, tāpēc vairākas nedēļas nespēju saņemties, lai romānu pabeigtu. Uztvert traucēja daudzie personāži, kuru vārdus nespēju atcerēties, man svešie ielu nosaukumi, kā arī tekstā iepītie vārdi vācu valodā.

Materiāls tiek gatavots! 

Turpinājums ...