No 5 zirņiem piešķiru

Romāns nav ne dzēlīgs, ne asprātīgs. Kaut gan jāatzīst, ka pirmā nodaļa iesākās diezgan cerīgi ar jautājumu, kādu esmu uzdevusi sev vairākkārt, domājot par savu bērnu nākotni, kad viņi vēl mācījās skolā un augstskolā. “Kāda jēga skolā ir censties un mācīties? Tikai tāpēc, lai dabūtu labu darbu, pāris bērnu un tad tādā pašā garā turpinātu līdz kapa malai?”

Lasot pirmo nodaļu, nodomāju, ka romāns patiks, jo Ingrīdas (50+) personāžā ieraudzīju sevi. Aprakstītās situācijas un pārdomas šķita atpazīstamas un realitātē izdzīvotas. Iespējams, ka lielai daļai sieviešu pusmūžā pienāk tāds slieksnis, kad rodas nogurums no straujā dzīves ritma un pārlieku lielās pienākumu gūzmas ne tikai darbā, bet arī ģimenes dzīvē, jo tu saproti, ka katra “jaunā diena ir kā šķēršļu trase”, kas jāpārvar, lai kaut kādā pāri palikušajā brīdī atlicinātu laiku arī sev.

Tomēr, lasot nākamās nodaļas, romāns sāka garlaikot. Tas pārvērtās par tradicionāla mīlas trīsstūra aprakstu, jo Ingrīdas vīrs Jāns (50+) pēc 25-iem laulībā nodzīvotiem gadiem, jāatzīst, ka gan ilgi svārstoties un vairākkārtīgi raudot(?!), izvēlējās sākt visu dzīves virpuli no gala, saejot kopā ar gados jaunāku sievieti. Kā uz to reaģēja Ingrīda? Tā, kā to kādreiz bija ieteicis viens no dēliem, būdams vēl pusaudža vecumā: “Kāpēc gan nevarētu dzīvot kemperī un iztikt no pabalstiem?”

P.S. Par to mūsdienu dzīves vienmuļību vietā ir krievu izteiciens – зажрались, ko burtiski varētu tulkot kā pārsātinājušies/pārbaroti ar pārticību.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

“Uguns likās sava veida dzīvības pilna, tā runāja, rēca, sprakšķēja un rūca kā nepiesātināms zvērs, kas laužas cauri kokiem.”

Uguns cauri gadsimtiem cilvēkam ir palīdzējis un reizē arī kaitējis, pārņemot virsroku cīņā ar to. Kāpēc, apzinādamies šo uguns spēku, cilvēki tik un tā mēģina lēkt liesmās. Pat ne burtiskā nozīmē, jo ar lēcienu liesmās autors droši vien domājis arī atrašanos kara darbības zonā un pat cīņu ar savām vientuļnieka skumjām. Lēkt liesmās ir kā izaugsmes rituāls, kur tu sāpini sevi, lai kļūtu stiprāks.

Divi draugi – Eds un Konors – izvēlējušies ekstremālu un riskantu profesiju. Viņi ir ugunslēcēji, kas ar izpletņiem lec no helikoptera degošā, grūti pieejamā apvidū, lai apturētu uguni vai vismaz palēninātu tā izplatību. Viena tāda reize ievieš neplānotas dzīves korekcijas, kas pamazām draugus attālina vienu no otra.

Patiesībā romānā ir vēl trešā galvenā persona – Džūlija, kuru mīl abi draugi un kura mīl abus draugus.

Citāti

Turpinājums ...

Filmā atklāts sporta un PSRS politikas līdzās pastāvēšanas stāsts.

Galveno varoni – basketbolisti Dzidru Uztupi Karamiševu – uz panākumiem virza milzīgs gribasspēks un motivācija. Spēlējot sieviešu basketbola komandā, viņa cer izrauties no Padomju Savienības “dzelzs priekšskara”, lai satiktu savu emigrējošo brāli. Latvijā valdošā padomju varas sistēma un drošības dienestu uzraudzība rada bailes un piesardzību, tomēr šai sistēmai iespējams stāties pretī  –  klusi un nemanāmi.

Pateicoties basketbola zvaigznei Uļjanai Semjonovai, par “Rīgas TTT” komandas panākumiem tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos zināju jau bērnībā. Taču tas, kā komanda radusies 1958. gadā un ka tā bijusi spēcīga jau no pašiem pirmsākumiem, man bija jaunums. Pēc filmas noskatīšanās, atgriežoties mājās, radās vēlme uzmeklēt papildus informāciju. Izrādās, ka TTT ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā komanda, kas 18 reizes kļuvusi par Eiropas čempionvienību.