Kristīne Kligina neraksta dienasgrāmatu, kā ierasts, bet gan to glezno - vairāku dienu garumā tverot vienu un to pašu jūras ainavu, kas katrreiz atklājas citādā dabas noskaņā.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata man atgādina lauskās sasistu spoguli, ko autore piedāvā lasītājam salīmēt kopā gluži kā puzli. Tomēr dažas lauskas - apzināti vai neapzināti - ir pazudušas, neļaujot atjaunot spoguļa veselumu.

Grāmatu veido 84 īsas nodaļas, kurās caurvijas skumjas, vientulība un vainas apziņa. Vecmāmiņa skumst pēc vīra, kurš devies aizsaulē uz Tamangūru. Meitene savukārt skumst un jūtas vainīga, jo viņas klātbūtnē upe aiznesusi brālīti. Iespējams, tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc vecāki meiteni aizsūtījuši dzīvot pie vecvecākiem.

Mani māc bažas par meitenes psihisko stāvokli, jo pie vecmāmiņas bieži viesojas kāda savāda sieviete, kura, manuprāt, varētu ciest no psihiskiem traucējumiem. Viņa ierodas ciemos kopā ar Elvisu Presliju, kuru redz tikai pati.

Citāti

Turpinājums ...

Filma sākas ar 1964. gada Jaunā gada svinībām nelielā lauku skolā, kur mācās arī 12 gadus vecā Uļa. Meitene, kura ikdienu pavada pierobežas lauku saimniecībā, darot smagus lauku darbus, ar bažām un bailēm uztver ziņu, ka sava garā auguma dēļ tiek uzaicināta uz Rīgu spēlēt basketbolu.

Dzīves posmu, kad meitene sāk veidoties par sievieti, Uļai nākas izdzīvot bez mātes padoma. Arī draudzeņu viņai nav. Uļa ir bikla, citāda un vientuļa. Vai viņa spēs pārvarēt savu iekšējo nedrošību un apkārtējo spriedzi? Vai spēs noticēt pieaugušajiem, kuri saskata viņā izcilas basketbolistes talantu?

Mākslinieciski ļoti skaisti veidota filma, kas mērķtiecīgi spēlē uz skatītāja emocijām. Arī manā gadījumā, jo visu filmas laiku acis bija miklas.

No 5 zirņiem piešķiru