Mana dienasgrāmata 2021

Pilsētā, kurā piedzimst vējš*

* 1973. gadā komponēta Imanta Kalniņa dziesma ar Māra Čaklā vārdiem.

Vējš izpurināja matus pēc saviem ieskatiem. Liepājas frizieris.

 

Nedaudz baisa sajūta - stāvēt zem vēja ģeneratora un skatīties augšup, kā virs galvas griežas trīs smagi asmeņi.

Liepājas Ziemeļu forti.


Noplukušās vecpilsētas

Palika skumji, izbraucot cauri vairākām Kurzemes pilsētām. Kā vecas sievas skrandainos ielāpu brunčos. Tik noplukušas vecpilsētas izskatās.

 

Čuža

Čužu purvs (pie Kandavas) ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā aug krūmu čuža jeb klinšrozīte. Tas ir rožu dzimtas krūms, kas Eiropā sastopams ļoti reti un aug ar dolomītiem un kaļķiem bagātās vietās.

Pats smieklīgākais, ka ieraugot šo augu sapratu, ka šis pats krūms kā dekoratīvs apstādījums sastādīts gar mūsu daudzīvokļu māju visu sešu kāpņu telpu garumā.


Gaileņu (ne)raža

Citus gadus ap šo laiku saldētavā glabājās vairāki maisiņi ar vasarā salasīto gaileņu un beku ražu. Šobrīd saldētavu aizņēmušas tik vien kā divas mazas gailenītes. Šīs vasaras raža.


Čūsku lietus

Pastaigājoties gar mežmalu, uz ceļa dažādās vietās redzēju trīs čūskas. Vai nav tā kā par daudz vienai dienai?

Internetā uzmeklēju ticējumus par čūskām. “Ja mežā redz vairākas čūskas, tad būs lietus.” Vakarā lija.


17. augusts, otrdiena

19.08.2021.

Ģimenes modeļa meklējumos

Šajā vasarā meita pa nedēļai dzīvoja divās ģimenēs. Līdz ar to radās iespēja salīdzināt, kas atšķirīgs – labāks vai sliktāks - katrā ģimenē, ieskaitot mūsējo. Solījās turpmāk no visiem paņemt labāko, kas noderētu, nākotnē veidojot savu ģimeni.


Citādie čipsi

Gadiem ilgi pret kartupeļu čipsiem izturējos kā pret neveselīgu, pārsālītu pārtiku. Šovasar, pa ceļam uz Latgales laukiem, pārtikas lielveikalā atklāju čipsus no bietēm, burkāniem un pat eksotiskajiem augļiem. Iegaršojās. Tagad katru reizi, kā braucam uz laukiem, pērku šos čipsus. Arī šodien.


Mūžīgās jaunības posts

Lasīju grāmatu par sievietes biedu. Šajā reizē tā bija nevis novecošana, bet nenovecošana (grāmatas vērtējums šeit).

 

Kā akmens klints galā

Pēdējā laikā arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka manī zudusi degsme pēc vasaras atgriezties skolā. Domas par skolu mani dzen izmisumā un tukšumā. Laikam pārāk ilgi tur esmu turējusies. Pēc ieilgušajām attālinātajām mācībām jūtos kā akmens klints galā, kuru viegli lejup var nogrūst jebkurš, pat neliels garāmgājēja spēriens.

Ir pienācis vecums, kad tu saproti, ka profesionālajā jomā neesi pietiekami novērtēta un arī karjeru skolā vairs neizveidosi. Pēc 50 tu esi norakstīts cilvēks arī jauna darba meklējumos.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.