Samainot saskaitāmos vietām, summa nemainās

Aiznesu iesiet abas kursa darba izdrukas. Kamēr viena darbiniece laminēja un iesēja vienu izdruku (apmēram 7 minūtes), lai man nebūtu divreiz ilgāk jāgaida, otrai darbiniecei palūdzu iesiet otro izdruku (tajā mirklī nebija citu klientu). Viņa atbildēja, ka esot pieņemts vienu klientu apkalpot vienam un tam pašam darbiniekam. Bet kā būtu, ja otro izdruku iedotu līdzi atnākušais dēls? Vai tad tā tiktu pieņemta, jo viņš taču skaitītos cits klients?

Sasitums

Vakar, braucot ar riteni, neveiksmīgi sasitos. Tagad manu pēcpusi rotā sāpīgs, tumši sarkans pleķis piecu centimetru diametrā. Krāsas dēļ to jau vairs nevar dēvēt par zilumu (zilā krāsā), bet biešumu (biešu krāsā).

Zobārsti un šokolāde

Pirms vairākiem mēnešiem dēlam tika noņemtas breketes, un šodien viņš brauca atrādīties. Piedāvāju dakterei kā pateicību uzdāvināt šokolādi, bet dēls atteica: “Zobārsti taču šokolādes neēd.”

Tukšums

Vairāku mēnešu garumā pildīju projektu un gaidīju drīzākas tā beigas. Kad sasniedzu šīs beigas, prieks ātri izgaisa, un iestājās tukšuma sajūta.

Zemeņu lauks, viens vienīgs zemeņu lauks*

Pa mežu ar riteni braucu jau vairākus gadus, bet tikai šodien piedzīvoju ko nebijušu. Vējš līdz mūsu deguniem atpūta patīkamu meža zemeņu smaržu. Abi ar vīru apstājāmies un nolēmām uzmeklēt, no kurienes tā smarža plūst. Kā mazas, sarkanas podziņas zemenes slēpās ceļam līdzās esošās cirsmas zālājā. Tik saldas, ka nevarējām vien beigt mieloties. Braucot mājup pa to pašu ceļu, tvēru zemeņu smaržu pilnu krūti, lai ziemā būtu ko atcerēties.

* Mana jaunības dziesma no Eolikas repertuāra.

Bēgšana no negaisa

Pēc zemeņu baudīšanas, pamanījām tumšos negaisa mākoņus. Lai arī kā steidzāmies, riteņi nespēja uzdzīt ātrumu, kas apsteigtu lietu. Tas mūs panāca pusceļā. Dīvaina sajūta – atrasties meža vidū negaisa laikā. It kā apzinies, ka bīstami, bet tai pat laikā – aizraujoši. Tu esi cauri slapjš un laimīgs.

Izklaides

Lai braucot uz laukiem mašīnā nebūtu jāgarlaikojas, nolēmu savējos pārsteigt ar patīkamām atmiņām. Paņēmu līdzi maziem bērniem domātas prāta mīklu grāmatas, kas pirms vairākiem gadiem tika izmantotas, ja bija gaidāms garš pārbrauciens. Grāmatās doti jautājumi ar 3 atbildēm, no kurām jāizvēlas pareizā. Tā kā tas mums būtu par vieglu, tētis lasīja tikai jautājumus, bet es, dēls un meita tos minējām. Katrā ziņā bija jautri. Vismaz man no vienmuļās stūrēšanas nenāca miegs kā citas reizes.

Kaimiņš

Vīramāte dzīvo nelielā Latgales ciematā, kur viena māja seko nākamajai, un kaimiņu pagalmi robežojas. Pirms kāda laika vīramātei līdzās esošajā mājā ievācās gados jauns vīrietis ar ģimeni, kam, kā izrādās, patīk piesavināties svešas mantas. Viņš pa nakti no blakus(!) dzīvojošā kaimiņa šķūņa vairākkārtīgi zadzis dīzeļdegvielu. Esot pieķerts, jo kaimiņš jutis, ka kāds zog un iegādājies kameru. Savukārt no manas vīramātes tika nozagta sazāģētā malka, kas bija izvesta no meža (vīramātes īpašums) un uz dažām nedēļām atstāta kaudzē, jo sliktā ceļa dēļ nebija iespējams atvest līdz mājām. Šo malku jaunais kaimiņš aizgādāja savai mātei uz blakus ciematu.

Nesaprotu, kā cilvēks bez sirdsapziņas pārmetumiem var dzīvot starp kaimiņiem, kurus viņš ir apzadzis.

Solījums

96 gadus vecā omīte, baidīdamās, ka pēc miršanas viņas sūri, grūti sapelnītās mantas izvazās sveši ļaudis, katru reizi, kad ciemojamies, cenšas atbrīvoties no savām drēbēm, tās piedāvājot mums ar meitu. Nekādi nespēju pārliecināt, ka 19 un 96-os gados ir dažāda gaumes izjūta un, ka apģērbi vismaz 10 izmērus par lielu.

Iespējams, ka senākos laikos bija pieņemts apģērbus nodot nākamajām paaudzēm (mans tēvs tādā veidā 70-tajos gados tika pie sava vectēva aitādas kažoka, kas bija tāds pats kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”), bet mūsdienās, kad veikali pilni un mode mainās gandrīz ik sezonu, tas nav aktuāli. Tāpēc apsolos, kas tās lietas (ne tikai drēbes), ar kurām būšu apaugusi savas dzīves laikā, nekad nemēģināšu ieskapēt saviem bērniem vai mazbērniem, ja viņi paši neizteiks vēlmi tās iegūt.