Zemeņu lauks, viens vienīgs zemeņu lauks*

Pa mežu ar riteni braucu jau vairākus gadus, bet tikai šodien piedzīvoju ko nebijušu. Vējš līdz mūsu deguniem atpūta patīkamu meža zemeņu smaržu. Abi ar vīru apstājāmies un nolēmām uzmeklēt, no kurienes tā smarža plūst. Kā mazas, sarkanas podziņas zemenes slēpās ceļam līdzās esošās cirsmas zālājā. Tik saldas, ka nevarējām vien beigt mieloties. Braucot mājup pa to pašu ceļu, tvēru zemeņu smaržu pilnu krūti, lai ziemā būtu ko atcerēties.

* Mana jaunības dziesma no Eolikas repertuāra.

Bēgšana no negaisa

Pēc zemeņu baudīšanas, pamanījām tumšos negaisa mākoņus. Lai arī kā steidzāmies, riteņi nespēja uzdzīt ātrumu, kas apsteigtu lietu. Tas mūs panāca pusceļā. Dīvaina sajūta – atrasties meža vidū negaisa laikā. It kā apzinies, ka bīstami, bet tai pat laikā – aizraujoši. Tu esi cauri slapjš un laimīgs.