Atslodzes diena

Atslodzes diena nevis tāpēc, lai ieturētu ēšanas diētu, bet gan tāpēc, lai izbaudītu atslodzi no garlaicīgiem ikdienas pienākumiem. Vārdu sakot – paslinkoju.


Pirmais sniegs

Dēls stundu laikā atsūtīja īsziņu, ka Rīgā snieg pirmais sniegs. Līdz mūsu pilsētai gan tas nenonāca.

 

Smaka

Manai mašīnai piemeties vai nu uzmanības deficīts vai arī sasaluma krampis. Līdz ar aukstumiem arvien biežāk tai sāk parādīties dažādas ķibeles. Pirms trijām dienām izdega divas spuldzes, bet šorīt motors niķojās. Vēlāk sajutu, ka mašīna ārpusē smird pēc izolācijas. Baidījos, ka tik kaut kādi vadi nesāk kust vai svilt. Pēc katra brauciena apstaigāju apkārt mašīnai un to ostīju, mēģinādama atrast smakas izcelšanās vietu. Droši vien no malas izskatījās amizanti. Tāds dīvains toksikomānijas veids.


Pēdas sniegā

Rīta agrumā pati pirmā pirmajā sniegā atstāju pēdu nospiedumus.

 

Nepatīkamais pienākums

Biju pārliecināta, ka bērni sen jau pārauguši to vecumu, kad man tika dots papildus mājas darbs, sagatavot viņiem Ziemassvētku tērpu vai masku. Tādās reizēs vienmēr darbojos pēc principa, ka lietām, kas paredzētas tikai vienai reizei, netērēšu daudz naudas un daudz sava brīvā laika. Vienmēr izdomāju kaut ko vienkāršu, lētu un ātri pagatavojamu.

Šodien vijoles skolotāja mani “iepriecināja”. Uz Ziemassvētku koncertu ansambļa meitenes būs sarkanās zeķubiksēs, bet vienīgajam puisim – manam dēlam - jābūt sarkanā vestē. Oho! Man nav ko darīt, kā skraidīt pa audumu veikaliem un meklēt sarkanu audumu, bet pēc tam veidot piegrieztni un visbeidzot šūt. Tik daudz darba vienai uzstāšanās reizei? Protams, ka tiem, kas nešuj, šķiet, ka tas jau nav grūti – tikai dažas vīles un veste gatava. Bet ikdienā ir daudz interesantākas lietas ko darīt, tāpēc prātoju, kā iziet no situācijas. Un tad atcerējos, ka man ir velveta veste sarkanīgi bordo krāsā. Iedevu dēlam uzmērīt. Gandrīz kā uzlieta. Tikai pirms koncerta ar roku iešūšu krūšu daļu. Biju par sevi lepna, jo šim nepatīkamajam pienākumam no sava dārgā laika nāksies ziedot tikai kādas 20 minūtes.


Mēness

Ap pulksten 17-iem tumšās debesis rotāja mēness bumba, bet to lielā rādiusā apņēma dzelteni oranžs oreols.


26. novembris, ceturtdiena

27.11.2015.

Auto ķibeles

Kad rīta agrumā izbraucu no mājas, domāju, ka līdz Rīgai netikšu, jo augstāk par 2. ātrumu mašīna nevilka. Apmēram 2 km braucu ar avārijas ugunīm, ik pa laikam pārslēdzoties no 1. uz 2. ātrumu. Tikai tad, kad mašīna sasila, tā sāka uzvesties kā pienākas. Izrādās, ka vainīga aizsalusī rokas bremze. Rīgas auto servisā nācās pavadīt 4-as stundas.


Skolotāju streiks – skolēnu brīvdiena

Lai arī šodien streikojām, uz skolu nācās iet. Kamēr šķiroju un kārtoju zīmējumu kaudzes, brīvprātīgi atnākušie 9. klases(!) skolēni klausījās mūziku, pļāpāja un zīmēja. Patiesībā jutos gandarīta, ka skolēni uz skolu nāk arī tad, kad varētu nenākt. Tas ir apliecinājums, ka skolā viņi ir gaidīti. Te daudziem ir interesantāk nekā mājās. Te ir iespēja satikt draugus. 


Miega bads

Pēdējā nedēļā katru nakti sanāk gulēt tikai dažas stundas. Mani moka miega bads. Arī šodien grāmatvedības kursos nemitīgi žāvājos, jo līdz pulksten 3.30 naktī nācās pildīt mājas darbus.

 

Ģimenes pusdienas

Tehnoloģija mūs samaitā. Ēdot pie pusdienu galda, bez šķīvja katram priekšā atradās kaut kas darāms. Meita datorā lasīja Aspazijas lugu “Sidraba šķidrauts”, dēls mobilajā telefonā skatījās seriālu “Ēnu spēles”, vīrs iPadā lasīja grāmatu, bet es rēķināju ģeometrijas uzdevumus. Nu ir laiki pienākuši. Pat normāli kā ģimene paēst vairs nemākam!


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Tevi visu laiku pavada spriedze un vēlme attīstīties, ja pakausī jūti konkurenta elpu.