Dabas daba

Vakar, kad braucu ar riteni pa mežu un apstājos, lai paskatītos uz lēkājošu vāveri, tiku steidzināta. Toties šodien manējie Līgatnes mežā vairākas minūtes stāvēja pie vāveres krātiņa, mēģinādami tajā saskatīt iemītnieci. Nesaprotu, ar ko nebrīvē esošais dzīvnieks ir interesantāks par to, kas atrodas brīvībā?

Staigājot pa Līgatnes dabas takām sapratu, ka mūsu mežā man patīk labāk. Tur es eju, kur pati vēlos, un ieraudzītais dzīvnieks, putns vai retais augs man vienmēr ir kā pārsteigums. Negribu uz dabu lūkoties caur maziem žoga kvadrātiņiem. Vēlos pati saplūst ar dabu.

 

Priežu čiekuru sīrups

Līgatnē pie pagrabu alām kāda sieviete pārdeva pašas gatavotu priežu čiekuru sīrupu. Kas to būtu domājis, ka čiekurus iespējams ēst. Ļoti saldā garša mijas ar rūgtumiņu.


Smaidīgi un laimīgi

Gaidot vīru, stāvēju netālu no Mākslas akadēmijas un pētīju garām ejošos cilvēkus. Lielākā daļa no viņiem smaidīja. Vai nu savas domas domājot, vai arī sarunājoties. Tas ir tik jauki, jo smaidīgi cilvēki izskatās laimīgi.

 

Lielais “projekts” (1.)

Ķēros klāt pēdējo gadu lielākajam un sarežģītākajam “projektam”, proti, dīvāna atjaunošanai. Lai to realizētu, iegādājos 10 metrus mēbeļauduma, porolonu (sēdvietai) un 2-us spilvenus. Ar ko viss beigsies, pagaidām nezinu.

Kā pirmo šuvu pārvalku dīvāna atzveltnei un roku balstiem.


Lielais “projekts” (2.)

Pēdējo atvaļinājuma dienu pavadīju mērot, spraužot, diedzot, šujot un ārdot. Pēc grīdu klājošajiem diegu galiem, kas atgādina brūnus tārpiņus, varēja precīzi noteikt manu iestaigāto taku: viesistaba – šujamtelpa – viesistaba. Māja pamazām pārvēršas par putekļu namiņu.

Dīvāna pārvalka šūšana ir tikpat sarežģīta un darbietilpīga kā mēteļa šūšana. Var teikt, ka es šuju mēteli dīvānam.

Pēc mokošajām stundām, ko pavadīju šujot dīvāna pārvalku, spilvendrānu šūšana bija kā atelpa.


26. augusts, trešdiena

27.08.2015.

Pirmā darbadiena

Kāds noskaņojums pirmajā darbadienā? Kā pirms starta, jo kā teica viena mana kolēģe, - ar 1. septembri sāksies maratons. Un viņai taisnība. Skolas laiks līdz 31. maijam ir maratona bezapstājas skrējiens ne tikai skolēniem, bet arī mums – skolotājiem.

 

Lielais “projekts” (3.)

Pēdējās divas naktis esmu gulējusi tikai dažas stundas. Pie visa vainīgs dīvāns, jo tas man nelika mieru. Pēc divarpus dienu ilga cīniņa pabeidzu savu lielo ”projektu”.


Varde

Uz autoceļa tupēja liela varde. Lai to nesabrauktu mašīna, sadūšojos paņemt divos pirkstos un aiznest uz zālāju. Atlikušo ceļa posmu līdz pat mājām bija sajūta, ka roka kļuvusi netīra. Kāpēc vardes aiztikšana izraisa tādu pretīgumu un nepatiku, bet, piemēram, kaķa glaudīšana - nē. Pie tam kaķis var ieskrāpēt un iekost, bet no vardes neko tādu nesagaidīsi. Vai tiešām noteicošais faktors ir ārējais izskats, jo kaķa spalvas zemapziņā asociējas ar mīkstumu, siltumu un mīļumu, bet vardes miklais raupjums ar kaut ko glumu, vēsu un slidenu?


Redzēt, dzirdēt, sajust

Dzīvē vairākkārtīgi pierādījies, ka vienu un to pašu informāciju cilvēki uztver un izprot savādāk. Tas atkarīgs, kura no piecām maņām - redze, dzirde, oža, garša vai sajūtas - informācijas apstrādē ir dominējošā. Šodien uzzināju, ka pastāv trīs cilvēku uzvedības tipi: vizuālais, audiālais un kinestētiskais.

Vizuālajam tipam dominē redze. Viņš priecājas par sevi un pasauli, bet informāciju labāk uztver ilustrētu. Audiālajam tipam dominē dzirde. Viņam patīk gan klausīties, gan pašam runāt. Kinestētiskajam tipam dominē sajūtas. Viņam izteikta vajadzība ieklausīties sevī un būt vienatnē ar savām domām, tāpēc informāciju uztver nesteidzīgi.


Rudens smarža

Mežā no kokiem jau sāk krist pirmās lapas. Šodien sajutu rudenim raksturīgo kaltušo lapu smaržu.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.