Jūlija sākumā kādā no Latvijas ziņu portāliem pamanīju reklāmu, ka Pakrojas muižā norisināsies ziedu festivāls “Sapnis vasaras naktī”. Lai gan svinīgais festivāla pasākums notiek tikai dažas dienas, turpmākajos vasaras mēnešos muižā ik dienu tiek piedāvāti dažādi pasākumi. Tā kā covid-19 dēļ šovasar nekādi lielie ceļojumi nebija ieplānoti, nolēmu –, kamēr vēl pārslimošanas sertifikāti derīgi, aizbrauksim vienas dienas ekskursijā pie kaimiņiem – tikai 180 km attālumā no Ogres (arī no Rīgas).

Diemžēl diena, kuru mēs visi četri varējām pavadīt kopā, iekrita viskarstākajā laikā, kad termometra stabiņš dienvidū uzkāpa līdz pat +33⁰C.

 

Izvēlētais maršruts: Skaistkalne – Biržai – Pakruojo dvaras – Biržai – Skaistkalne.

Kā galvenais apskates objekts tika izvēlēta Pakruojo dvaras (Pakrojas muiža), tāpēc Biržai apskati atlikām atpakaļceļam. Dažus kilometrus no Biržai ir apskatāma gan Karvės Ola (karsta bedre), gan Kirkilai ezeri ar skatu torni, kas līdzinās mēnesim. Mēs Biržai esam bijuši divas reizes (aprakstu var izlasīt šeit un šeit), tāpēc gandrīz viss jau zināms.

 

Pakrojas muižas teritorija (Pakruojo dvaras)

Pakrojas muižas teritorijā iespējams apskatīt:

* krāšņas ziedu skulptūras;

* teatralizētus dažu minūšu uzvedumus;

* seno tehniku un transportlīdzekļus;

* māla izstrādājumu darbnīcu;

* filcēšanas darbnīcu;

* alus darītavu ar alus pagrabu (var nogaršot pašdarinātu alu un kvasu);

* mini zoodārzu ar savvaļas putniem un lauku sētas iemītniekiem.

Turpinājums ...

Ceļojuma plānošana

Iepriekš ar mašīnu nebiju braukusi tālāk par Lietuvu un Igauniju, jo, saudzējot bērnus, centos neizvēlēties maršrutus ar ilgstošām nīkšanas stundām transportā. Pie tam apzinājos, ka dodoties tālāk par Baltijas valstīm, ceļošana ieilgs, jo kā šoferis dienā varēšu nobraukt vien 500-600 km.

Tā kā pēdējo gadu laikā esam iemīļojuši kalnus, izvēle krita uz Polijas Tatriem, kas atrodas apmēram 1100 km attālumā no Rīgas. Ņemot vērā manus braukšanas tempus, četras dienas no ceļojuma bija jāatvēl braukšanai turp un atpakaļ. Līdz ar to vispirms saplānoju nakšņošanas vietas Polijā (skatīt karti zemāk):

1. nakts – Białystok (Belostoka); 2. nakts – Kraków (Krakova); 3.,4.,5. nakts – Zakopane; 6. nakts – Oswiecim (Aušvica); 7. nakts – Białystok  (Belostoka).   Kopumā ceļojumā astoņās dienās tika pieveikti 2500 km.

Turpinājums ...

Ceļojuma plānošana

Oktobra beigās, kad sāku just tuvojamies vairāku mēnešu ilgo tumsu, aukstumu un nomāktību, nolēmu internetā uzmeklēt, kādi pavasarī tiek piedāvāti ceļojumi uz siltākām zemēm. Šoreiz noteicošais faktors bija nevis vieta, uz kurieni braukt, bet ceļojuma laiks, jo meita, kas mācās RSU Medicīnas fakultātē, nedrīkst nokavēt nevienu lekciju un praktisko nodarbību. Līdz ar to izvēle krita par labu ceļojumam uz Korsikas salu, jo tas tika piedāvāts četrās Lieldienu brīvdienās (19.-22. aprīlis).

Korsikas sala pieder Francijai, un tā ir ceturtā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas, Sardīnijas un Kipras. Labos laika apstākļos no Korsikas pilsētas Bonifacio saskatāma 12 km attālā Sardīnijas sala, kas pieder Itālijai. Korsika ir 183 km gara un 83 km plata, tai ir 1000 km gara krasta līnija.

“Impro” piedāvātajā ceļojumā “Mežonīgā skaistule Korsika” četrās dienās tika apbraukts apkārt gandrīz visai salai, izbaudot gan klinšainas aizas, gan ziedošas pļavas, gan stiprā vējā trakojošu Vidusjūru. Nebūtu korekti attiecībā pret ceļojuma firmu, ja es turpinājumā pārstāstītu visu ceļojuma maršrutu, tāpēc savus iespaidus atrādīšu fotogrāfijās un nelielos komentāros.

 

 

Korte   No lidostas, kas atrodas Bastijā (Bastia), devāmies uz Korti (Corte). Tur tūristu autovilcieniņš mūs uzveda kalna virsotnē, kur slejas vairākus gadsimtus vecs cietoksnis – citadele.

Turpinājums ...

Ceļojuma plānošana

Palikušas patīkamas atmiņas no 2015. gada ceļojuma pa Norvēģijas fjordiem (lasīt šeit), tāpēc nolēmu kopā ar ģimeni arī šovasar dažas dienas pavadīt kalnu noskaņās. Izvēle krita uz “Impro” piedāvājumu “Pa Eiropas daudzkrāsainajiem Alpiem”, kam nebija īpaša norāde, ka jābūt pieredzei kalnu kāpšanā. Kā vēlāk izrādījās, ekskursijas grupā bija gan 4-gadīgs puika (manuprāt, šim ceļojumam tomēr par jaunu), gan 75-us gadus vecs vīrs. Slodze, staigājot pa kalniem, tomēr bija liela, ņemot vērā, ka temperatūra turējās virs +30⁰C (vienu dienu pat +38⁰C) un visas dienas garumā bija jānoiet 10-15 km.

2018. gadā “Impro” piedāvāja tikai vienu šādu ceļojuma maršrutu, un es priecājos, ka tas iekrita laikā, kad mums visiem bija brīvlaiks vai atvaļinājums (1. augusts – 8. augusts). Mazliet gan saskumu, ka lidojums bija paredzēts tikai turpceļā, jo reāli 7. un 8. ceļojuma diena pagāja stundām garā un nogurdinošā pārbraucienā ar autobusu, šķērsojot vairāku valstu robežas (Austrija, Čehija, Polija, Lietuva, Latvija). Tātad no 8-ņām ekskursijas dienām, Alpu kalnos pavadījām 6-as dienas. Izbaudījām populārākās Itālijas, Slovēnijas un Austrijas kalnu virsotnes.

Vienam cilvēkam ceļojuma cena šķiet daudz maz pieņemama – 645 eiro, bet reizinot to ar 4, cipars kļūst jau iespaidīgāks. Vēl ir jārēķinās, ka prātīga ēšana vienam cilvēkam izmaksā ap 15-20 eiro. Mums katru dienu pusdienas izmaksāja diezgan dārgi – 65-75 eiro. Pie tam tu nezini, kādu kaķi maisā pērc. Piemēram, Itālijas kalnos visu ēdienu nemaz neapēdām, jo tas bija sāļš un mūsu vēderiem nepieņemams: kukurūzas putra, cepta desa, marinētas eļļainas sēnes, cepts trekns siers un 2l ūdens pa 6(!) eiro.

Jārēķinās, ka arī braucieni ar pacēlājiem un trošu vagoniņiem nav no lētajiem. Piemēram, divi pacēlāji un ledus alas apskate Dahšteinas kalnos vienam cilvēkam maksā ap 40 eiro. Ekskursijas vadītāja teica, ka cenas ar katru gadu tikai pieaug.

Kalni ir mānīgi pat vasarā. Vienu brīdi šķiet, ka sutīgi un karsti, bet aizejot ēnā aiz kalnu virsotnes – kļūst vēsi, bet tad pēkšņi pār kalnu pārvelkas mākoņi un uznākt lietus. Tam visam, ceļojot pa kalniem, jābūt gatavam, jo kalnu takas ir 10 vai vairāk kilometrus garas un nokļūt sākumpunktā tik ātri kā vēlētos, nevarēs.

Ejot kalnos, vēlams nodrošināties ar:

1. slēgtiem mitrumizturīgiem apaviem, kam zole ar dziļu protektoru (pat vasarā daudzi ceļotāji gāja zābakos ar nelieliem stulmīšiem, lai būtu nostiprinājums pie potītes, jo, staigājot pa akmeņaino taku, jānodrošinās pret potītes izmežģīšanu);
2. saliekamas nūjotāju/slēpotāju nūjas, kuras var ielikt koferī lidojuma laikā (ceļojuma aprakstā par nūjām nekas netika minēts, tāpēc mēs iztikām bez tām, taču citi nūjas iegādājās pilsētās uz vietas);
3. mugursomu;
4. jaku vai džemperi;
5. lietus mēteli un/vai plēves apmetni;
6. mobilo telefonu (kaut arī var būt kalni, kur sakari nav iespējami);
7. kalna karti ar taku norādēm;
8. ūdens pudeli (kalnu pilsētās no krāna tek tīrs ūdens, tāpēc to pildījām plastmasas pudelēs, lai kāpelējot pa kalniem, būtu ar ko remdēt slāpes);
9. uzkožamo (mēs atklājām, ka, ejot kalnos vasaras karstumā, vislabākais ēdiens ir ābols, jo nesaspiežas mugursomā un tā sula veldzē sausumu mutē;
10. saulesbrilles (it sevišķi saulainā dienā);
11. cepure vai viegls apmetnis uz galvas/pleciem (dēls kalnos jau pirmajā dienā apdedzināja plecus, kaklu, degunu un ausis, tāpēc turpmāk ap galvu apsēja T-kreklu tā, ka tas nosedza arī kakla rajonu);
12. saules aizsargkrēms (ceļojuma aprakstā netika minēts, tāpēc mums nebija, taču stipri apsauļotās ķermeņa vietas vakaros ieziedām ar līdzi paņemto “Bepanthen” krēmu);
13. tālskati (nav obligāti).

Biju paņēmusi klasiskos Selgas cepumus, nemaz nezinādama, ka tos labprāt ēd arī kalnos dzīvojošie murkšķi. Noderēja.

Turpinājums ...