No 5 zirņiem piešķiru

“Uguns likās sava veida dzīvības pilna, tā runāja, rēca, sprakšķēja un rūca kā nepiesātināms zvērs, kas laužas cauri kokiem.”

Uguns cauri gadsimtiem cilvēkam ir palīdzējis un reizē arī kaitējis, pārņemot virsroku cīņā ar to. Kāpēc, apzinādamies šo uguns spēku, cilvēki tik un tā mēģina lēkt liesmās. Pat ne burtiskā nozīmē, jo ar lēcienu liesmās autors droši vien domājis arī atrašanos kara darbības zonā un pat cīņu ar savām vientuļnieka skumjām. Lēkt liesmās ir kā izaugsmes rituāls, kur tu sāpini sevi, lai kļūtu stiprāks.

Divi draugi – Eds un Konors – izvēlējušies ekstremālu un riskantu profesiju. Viņi ir ugunslēcēji, kas ar izpletņiem lec no helikoptera degošā, grūti pieejamā apvidū, lai apturētu uguni vai vismaz palēninātu tā izplatību. Viena tāda reize ievieš neplānotas dzīves korekcijas, kas pamazām draugus attālina vienu no otra.

Patiesībā romānā ir vēl trešā galvenā persona – Džūlija, kuru mīl abi draugi un kura mīl abus draugus.

 

Citāti

“Cilvēks var censties kļūt labāks, ņemties līdz nelabumam, simtiem nakšu negulēt, prātojot, kā dzīvot skaistu, labu un godīgu dzīvi, var izstrādāt sev plānu un piespraust pie sienas, un katru vakaru mesties uz ceļiem pie gultas, un svēti solīt Dievam, ka turēsies pie šā plāna. Jēziņ, var kaut vai iet uz baznīcu un zvērēt pa īstam. Var septiņas reizes mest krustu, cieši aizmiedzot plakstus, iegriezt īkšķī, izspiest asinis un rakstīt ar tām drūmus zvērestus uz akmens, un tieši pusnaktī mest akmeni upē. Bet tad, negaidīti, no tumsas, no aizmugures, kā vanags pelei, tavai dzīvei uzbrūk vārdā nenosaucama nelaime un uz mūžu apgriež visu otrādi, ar kājām gaisā, iekšām ārā.”

“Tikai no cilvēka paša izvēles ir atkarīgs, kam viņš ļauj ienākt savā sirdī, kam neļauj.”

“(..) pirmo dzīves pusi cilvēkam sagandē vecāki, bet otro – sabojā bērni.”

“Dzīvē tā notiek. Tas, ko citi cilvēki saka, nemaina to, kas tu esi patiesībā. (..) dzīve nav tas, kas ar tevi notiek, bet gan tas, kā tu tiec galā ar notiekošo.”

“(..) daudziem cilvēkiem jaunībā bijušas līdzīgas domas par slavu un veiksmi. Tad cilvēki kļuva vecāki un samierinājās ar realitāti un ar to, kas viņiem dots. Vai varbūt vienkārši atklāja, ka dzīvē ir kas svarīgāks par slavu un naudu.”

“(..) kā gan var izmērīt laimi? Galu galā katram bija sava laimes mēraukla un uztvere.”

“Jo, tiklīdz tu iegrimsti nožēlā, tā itin drīz tas ir vienīgais, ko tu vispār spēj. Cilvēks tad uzaudzē pleznas un žaunas, lai varētu grimt vēl dziļāk. Pie velna, tas pat sāk tā kā mazliet iepatikties. Un pēc tam, kad cilvēks nodomā, ka pietiek mīcīties pa dūksni un laiks rāpties ārā un mēģināt atkal staigāt pa cietzemi, izrādās, ka tas vairs nav iespējams. Cilvēks ir kļuvis par purva būtni, kas aizmirsusi  staigāšanas māku.”