No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirms kāda laika, pētot Nacionālā teātra repertuāru pamanīju, ka tiek gatavots jauniestudējums “Puika, kurš redzēja tumsā”. Īsti nesapratu, kādai auditorijai izrāde domāta, tāpēc tad, kad uzzināju par šīs pašas autores izdoto grāmatu, nolēmu to iegādāties un izlasīt.

Grāmata domāta gan bērnu un pusaudžu, gan pieaugušo auditorijai. Cik noprotu, stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, kas norisinājušies deviņdesmitajos gados. Kādam neredzīgam pārim piedzimis redzīgs dēls Jēkabs, ko māte mīļvārdā sauc par Murīti, jo tā bērnībā sauca viņas kaķi. Zēnam jau kopš dažu gadu vecuma nākas rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par vecākiem. Māte savā stāstījumā piemin: “Viņš vispār ļoti ātri dabūja pieaugt, jā, viņš man vienreiz pat pajautāja – nemaz ne tik sen -, kā tad īsti ir, kas tad viņam skaitās tā pieaugšana, ja viņam jau ir nācies piedzimt pieaugušam.”

Stāsts par zēnu, kurš dzīvoja neierastā vidē, izjuta naudas trūkumu, ilgstoši bija vientuļš un nesaprasts. Stāsts par zēnu, kurš bija piekusis no gadu gaitā uzkrautās atbildības nastas un rūpēm. Bet viņš to visu smagumu nesa uz saviem pleciem, jo kā pats apgalvoja: “Es esmu labs puika.”

Pēc grāmatas izlasīšanas nolēmu, ka uz izrādi noteikti aiziešu kopā ar dēlu, jo neticu, ka spēšu viņu pārliecināt izlasīt šo stāstu.

 

P.S. Grāmata, manā skatījumā, ir neadekvāti dārga. Pelēcīgs, sliktas kvalitātes papīrs; plāni vāki; līmētas lapas; izlasāma vienā dienā un cena vairāk kā 10 eiro.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam