No 5 zirņiem piešķiru

   

Ārkārtas situācijas laikā, kad vēl piedevām Latvijas daba atradās visdrūmākajā un tumšākajā periodā, daudz laika pavadīju mājās, tāpēc pievērsos grāmatu lasīšanai. Šoreiz izvēle krita uz “Taureņu istaba”, jo pēc nosaukuma tā šķita pavisam pretēja manam noskaņojumam – tāda gaisīga un vasarīga. Arī izlasot grāmatas sākumā ieliktās atsauces, likās, ka būs šim brīdim piemērota lasāmviela, jo prasīties prasījās pēc kaut kā romantiska un viegli lasāma.

Neteiksim ka šī grāmata bija tik ārkārtīgi interesanta, ka to spētu “apēst” dažās dienās. Lasīju ilgāku laiku un pārsvarā vakaros pirms gulētiešanas. Labas grāmatas esmu lasījusi bez apstājas pat visu nakti, bet šo mierīgi varēju pārtraukt jebkurā vietā, lai priekšroku dotu miegam.

Grāmatas galvenā varone ir septiņdesmit gadus vecā Pozija, kas viena pati mājo lielajā Admirāļnamā. Te viņa pavadījusi savu bērnību, pēc tam kādu laiku mitusi pie vecmāmiņas, bet, kad pasaulē nākuši abi puikas, atgriezusies dzimtas mājās. Diemžēl šajā īpašumā ir viena celtne, kurā Pozija nav spērusi kāju vairāku gadu desmitu garumā kopš bērnības. Tas ir Tornis, kura otrajā stāvā viņas tēvs – biologs – bija ierīkojis taureņu istabu. Bērnībā Pozija svēti ticēja tēva teiktajam, ka noķertie taureņi tiek pētīti un pēc tam palaisti brīvībā, taču nejauši kādu dienu mazā Pozija atklāja, ka tā nav taisnība. Šie taureņi tika nogalināti un uzsprausti uz stendiem. Pēc nepatīkamā atklājuma Pozija izjuta riebumu pret Torni, un tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc turpmākos gadus viņa šurp nenāca. Taču šī celtne, kā izrādās, glabā vēl kādu citu noslēpumu, kas ir tiešais vaininieks Pozijas izjukušajām attiecībām ar mīļoto Frediju.

Grāmatā tiek apskatītas divas sižeta līnijas. Pirmā - Pozijas bērnība (mani gan garlaikoja) un jaunība ar lielo mīlestību. Otrā – mūsdienas, kur bez Pozijas parādās tādi personāži kā abi dēli un to otrās pusītes, kā arī vecas mīlestības ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visumā par grāmatu varu teikt, ka tā ir paredzama ziepju opera, kurā visas problēmas rodas tikai no tā, ka cilvēki savā starpā nav spējuši atklāti pārrunāt sasāpējušo.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam