Mana dienasgrāmata 2020

Domājot par pensiju

No šī gada sākuma ikviens pensiju 2. līmeņa dalībnieks var aizpildīt iesniegumu, veicot izvēli, kas mantos viņa uzkrāto kapitālu gadījumā, ja viņš nomirs līdz vecuma pensijas piešķiršanai. Tiek piedāvāti trīs varianti:

1) ieskaitīt valsts pensiju speciālajā budžetā;

2) pievienot norādītās personas pensiju 2. līmeņa kapitālam;

3) nodot mantošanai Civillikumā noteiktajā kārtībā.

Gadījumā, ja iesniegums netiks aizpildīts, nauda nonāks valsts kabatā.

Jau gada pirmajās dienās izmantoju šo likuma izmaiņu priekšrocību, taču konstatēju, ka nepieciešamo e-iesniegumu tīmekļa vietnē Latvija.lv nav nemaz tik viegli atrast. Pie tam jāatzīst, ka daudzu gadu garumā nebiju interesējusies par savu uzkrāto pensijas kapitāla daudzumu, un godīgi atzīstos, ka biju pavisam piemirsusi, kurai bankai uzticēju pārvaldīt savus uzkrājumus.

Ja Latvija.lv meklētājā ieraksta: Valsts fondēto pensiju shēmas (pensiju 2.līmeņa) dalībnieka konta izraksts, iespējams iegūt informāciju gan par šobrīdējo konta stāvokli, gan par tā pārvaldītāju.

Ja Latvija.lv meklētājā ieraksta: Izvēle fondētās pensijas (pensiju 2. līmeņa) kapitāla izmantošanai nāves gadījumā pirms vecuma pensijas piešķiršanas, iespējams aizpildīt e-iesniegumu. 


Gaidīšana

Gaitenī, atbalstījušās pret sienu, jau vairāk kā mēnesi mani gaida slēpes, bet es, regulāri lasot meteoroloģiskās ziņas, jau vairāk kā mēnesi gaidu sniegu.


Pastaiga

Siltajiem laikapstākļiem ir arī savs labums, – gandrīz katru dienu cenšos iziet pastaigāties. Ja būtu auksti, visu dienu pavadītu telpā.

Vīrs pajautāja: “Vai mežs smaržo?”

Es atbildēju: “Tikai pēc mitruma.”


11. janvāris, sestdiena

11.01.2020.

Mežā

Kamēr vīrs ar dēlu brīvo laiku pavadīja sporta zālē, es vienatnē pa mežu notipināju gandrīz 7-us kilometrus. Nē, man nav bail mežā pastaigāties vienai, jo tas nav Rīgas mežiņš, kur ik pa laikam tev uzglūn kāds mētelīša virinātājs (šajā mirklī man prātā pavīd deviņdesmitie gadi, kad, skrienot sporta nodarbībās Jūrmalas gatves mežiņā pie Pedagoģijas fakultātes, vienā reizē varēja saskaitīt pat trīs šādus tipiņus). Mūsu mežā, kur ir n-tās takas, uz kādas no tām gaidot vientuļu garāmgājēju, mētelīša virinātājam sen jau viss būtu apsalis.

 

Vecāku pienākums

Noraudzījos uz jaunajiem vecākiem, kas kopā ar bērniem, pastaigājoties pa mežu, centās iesaistīties bērnišķīgās izdarībās. Esmu sasniegusi citu vecuma grupu (tā teiktu mani bērni), jo diezin vai vēlreiz ar tādu pašaizliedzīgu atdevi spētu daudzu gadu garumā visu savu laiku veltīt bērniem. Tikai dažus pēdējos gadus es atkal esmu es pati - brīva.


Kādas gleznas stāsts, kas vēl nav beidzies

Apmēram pirms 10-15 gadiem, līdzās mūsu mājas atkritumu urnām kāds bija pamestis zūdībā palielu gleznu, uz kuras attēlota bangojoša jūra, burinieks un klints. Blakus gleznai mētājās apdedzis, grezns, zeltīts rāmis. Protams, ka mans tēvs nespēja vienaldzīgi paiet šim mākslas darbam garām, tāpēc aiznesa to uz savām mājām, notīrīja, bet sadegušo rāmi pārkrāsoja.

Nezinu, kā meitai ienāca prātā pēc tik daudziem gadiem izdibināt gleznas autoru. Šodien, ciemojoties pie vecvecākiem, pēc autogrāfa viņa internetā uzgāja iespējamo gleznas autoru. Tas ir Sukhorukov Anton (Сухоруков Антон Владимирович), kas specializējies jūras ainu (marīna) glezniecībā un dzīvo Krievijā, Rostovā pie Donas. Mākslinieka darbi esot privātkolekcijās ne vien Krievijā, bet arī Spānijā, Francijā, Skotijā, Anglijā, ASV un Ķīnā. Meita nolēmusi viņam aizsūtīt mūsu gleznas fotogrāfiju un pajautāt, vai tā tiešām ir šī autora glezna. Un ja ir, tad kā tā nonākusi Latvijā?


Novērotā stunda

2017. gadā Izglītības ministrija izdomāja jaunu veidu, kā pamocīt skolotājus, proti, katra izglītības iestāde tagad veic pedagoga profesionālās darbības novērtēšanu, piešķirot tam 1., 2. vai 3. pakāpi. Šīs pakāpes dod nelielu piemaksu pie algas, kas katrā skolā atšķiras. Piemēram, mūsu skolā par 3. (augstāko) pakāpi pedagogam mēnesī pie algas pieliek 30 eiro. Tā kā man šī summa likās pārāk pazemojoša, uz pakāpes novērtēšanu ilgu laiku nepieteicos. Tomēr kolēģei pagājušā gada nogalē kaut kādā veidā izdevās mani pārliecināt.

Novadīju šodien vienu tādu stundu, kuru vēroja pārstāve no skolas vadības. Kopā ar 7. klases skolēniem, izmantojot lineālu, konstruējām cilvēka figūru. Kad stunda beidzās, novērotāja sarāja skolēnus (tajā momentā arī es sajutos sarāta), ka viņi esot bijuši pārāk skaļi un tādā veidā iegāzuši(!) skolotāju, tas ir, mani. Es gan pēc šīs stundas paliku citādās domās. Man šķiet, ka stunda bija samērā normāla, jo mēs visi aktīvi strādājām, un skolēni, iejutušies brīvā darba atmosfērā, godīgi pauda savas emocijas gan par to, kas izdevās, gan par to, kas nesanāca.

Izskatās, ka man tagad tos 30 eiro neredzēt kā savas ausis. Protams, ka tas mani tik ļoti neuztrauc, kā mana, patiesi no sirds, veiktā darba novērtējums. Varbūt vainīgs 13. datums?


Skumjais noskaņojums

Diena, kurā neredzēju dzīves jēgu. Visu dienu vēlējos pavadīt tikai gultā. Iespējams, ka vakardienas notikumu iespaidā no pārdzīvojumiem sāpēja vēders.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad ceļam priekšā tiek likts koks, nemēģini to salauzt ar spēku. Neizdosies. Arī apejot koku, ieguvējs nebūsi. Labākais variants – mainīt iešanas virzienu.