Sēņu nosaukumi

Dzeltenās bērza lapas, kas mežā sagūlušās uz sūnām, no attāluma vairākkārtīgi tika noturētas par gailenēm. Man radās jautājums – kāpēc bērzlapes, kuras reti kad gadās dzeltenas, sauc par bērzlapēm, bet gailenes, kuras var sajaukt ar dzeltenajām bērza lapām, sauc par gailenēm? Ja vārds gailene radies no vārda gailēt, tad tas ir vēl nesaprotamāk, jo gailēt nozīmē izstarot sārtu gaismu. Kādu sārtumu izstaro gailene?


Tupums vai krieviska nekaunība

Nevaru vien nobrīnīties par cilvēkiem, kuri domā tikai par savu labumu. 

Pie mūsu dzīvojamās mājas ir stāvvieta, ko būvējuši paši iedzīvotāji, tāpēc viņu mašīnām te iedalītas konkrētas stāvvietas. Arī manējai. No gada uz gadu mašīnu skaits kļūst lielāks, taču brīvo vietu māju pagalmos klāt nenāk. Tie šoferi, kuri pārrodas mājās vēlu, savus spēkratus dažreiz novieto arī mūsu stāvvietā (patiesībā neatļauti, jo pie P zīmes ir norāde, ar kādām atļaujām te var stāvēt).

Kā jau katru rītu, pirms pulksten 7-iem devos uz mašīnu, lai puiku vestu uz staciju. Protams, ka jāsteidzas, lai nenokavētu vilcienu. Taču, kad ieraudzīju apakšējā stāva kaimiņa (dzīvo mūsmājās tikai dažus mēnešus) mašīnu, kura bija novietota tā, ka izbraukt nevaru, paliku neizpratnē. Vai tiešām cilvēkam pierē nav acis un viņš neredz, ka nobloķējis ceļu vismaz trīs automašīnām?!

Kaut kā jau izspraucos, bet patiesībā risks liels, jo varēju saskrāpēt divas mašīnas. Apakšējā stāva kaimiņš (nezināju, ka krievs, jo nekad nesveicinājās) no sava dzīvokļa izsvempās tikai 8.30. Tas nozīmē –, ja es nebūtu ar mašīnu izbraukusi no savas stāvvietas, vēl divi kaimiņi nebūtu varējuši izbraukt un nokavētu darbu. Kad aizrādīju par mašīnas nepareizo novietošanu, apakšējais kaimiņš atteica, ka netaisās braukāt pa visu pilsētu un meklēt brīvas vietas. Cik nopratu, viņam piekāst par pārējiem. Pateicu, ka nākamajā reizē saukšu policiju, lai liek sodu par stāvēšanu neatļautā vietā, jo viņa stāvēšanas atļaujas numurs nav norādīts pie P zīmes.

Tā iesākās mans vārdadienas rīts. Pēc tam no uztraukuma visu dienu kuņģī spieda. Saprotu, ka ar kaimiņiem strīdēties nevar, bet domāju, ka tā jau ir tipiski krieviska nekaunība.

 

Vārdadienas pārsteigumi no bērniem

Puiku no skolas sagaidīju vilciena stacijā. Kad viņš pienāca klāt, teica, ka kaut kas jāizņem no somas. Tas bija mazs puķu podiņš ar augu, - drīzāk audziņu. Izrādās, ka dēls neēda pusdienas, bet pa iedoto pusdienu naudu nopirka man dāvaniņu. Tik mīļš pārsteigums! Tas nozīmē, ka puika par mani domājis!

Meita mani apsveica ar dzeltenu rozi un šokolādi. Arī tas bija negaidīti, jo biju pārliecināta, ka viņa savā aizmāršībā manu vārdadienu būs palaidusi garām. Bet, nekā! Sagādāja otru mīļo pārsteigumu!


Privātais taksis

Meita vilcienā Madona – Rīga netika ielaista, jo izrādās, ka biļetes pie vilciena konduktora iegādāties nevar. Tā kā viņa nedrīkstēja nokavēt svarīgu kontroldarbu, rausos laukā no gultas un ar mašīnu vedu uz Rīgu. Atkarībā no sastrēgumiem, ceļā jāpavada 45 līdz 50 minūtes, bet pēc tam vēl tikpat daudz atpakaļ. Beigās sanāca, ka gandrīz divas stundas piestrādāju par privāto taksometru, kaut gan labprātāk savā brīvdienā šo laiku būtu pavadījusi guļot.


Produktīvā relaksācija

Vislabākā relaksācija pēc trokšņainās skolas – pastaiga klusajā mežā. Bet vēl labāk, ja šī pastaiga ir produktīva. Kuri gan sēņot dodas pulksten 18-os vakarā? Protams, ka mēs.

Trīs lietas – labas lietas. Divas reizes pa trim lietām – divtik labas lietas.


17. septembris, ceturtdiena

17.09.2015.

Atvasara

Meteorologi jau iepriekš ziņoja, ka šodien būs pēdējā siltā šī gada diena. Pat pulksten 22-os termometrs rādīja +190C, tāpēc, lai izbaudītu vasarīgo siltumu, izgājām pastaigāties pa naksnīgajām, klusajām pilsētas ielām.


Mirušās mušas pusdienas

Mežā pamanīju pirmo mušmiri. Īsta skaistule!


Pateicība

Vai ir kāds noteikts uzvedības modelis, kā būtu jāizturas, saņemot dāvanu? Manu bērnu, kas audzināti vienādā vidē, pateicība par dāvanām vai pirkumiem ir krasi atšķirīga.

Ar meitu aizbraucām uz Rīgas lielveikalu, jo viņa vēlējās dzimšanas dienas dāvanā saņemt jaunus apģērbus. Palīdzēju izdarīt labāko izvēli. Arī naudas izteiksmē pirkumi, manuprāt, bija pietiekoši lieli, lai par tiem es un tēvs (tēvs gan bija neklātienē, taču pirkumi veikti par viņa naudu) saņemtu pienācīgu pateicību. Diemžēl meita aprobežojās ar tādu ikdienišķu, aukstu, bezpersonisku un garām ejošu paldies. Bez prieka, bučas un samīļošanas. Tādu pašu paldies viņa varētu pateikt par apēstām pankūkām brokastīs.

Savukārt dēls, kurš mūs gaidīja mājās, par jauno sporta jaku, ko atvedu, mani gan samīļoja, gan sabučoja.

Pateicu meitai, ka viņa nemāk izrādīt pateicību, saņemot dāvanas. Uz to viņa atbildēja, ka negrib pielīst un lišķoties, kā to darot brālis. Vai tiešām pateicība par kaut ko ir prasta pielīšana? Tad jau pēc viņas spriedumiem iznāk, ka mēs visu dzīvi kādam pielienam.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Karš spiestā kārtā izmaina miljoniem cilvēku dzīves un ikdienas paradumus abās karojošajās pusēs.