Atrastie raksti (172) pēc vārda recenzijas

No 5 zirņiem piešķiru

 

Uzķēros kā zivs uz āķa, izlasot otrā vāka pašu pēdējo teikumu  – “Kad vienā stāstā satiekas romāni Viena diena un Pirms tevis.”

 

Lasot galvenās varones Lūsijas stāstījumu, atcerējos Stīva Hārvija grāmatu “Rīkojies kā sieviete, domā kā vīrietis.” Tajā ir uzskaitītas trīs galvenās lietas, kas motivē vīriešus realizēties: kas viņi ir, ko viņi dara un cik daudz pelna. Kamēr vīrietis nebūs sasniedzis izvirzītos mērķus visās trijās jomās, viņš būs pārāk aizņemts, lai ar nopietniem nolūkiem pievērstos sievietei.

 

Vai vienlaikus iespējams mīlēt divus vīriešus? Tikai atšķirīgi. Emocionāli smalks mīlestības romāns ar vērtīgām pārdomām par izvēlēm, kas tapis četru gadu garumā. Laikā, kad autore pati piedzīvoja attiecību beigas, kaut sākumā šķitis, ka tās ilgs mūžību.

 

Grāmata, kas jālasa vienā elpas vilcienā.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Romānu vērts izlasīt. Ne velti tas latviešu valodā piedzīvojis četrus izdevumus.


Grāmatnīcu apmeklēju regulāri, tāpēc grāmatu “Pūķa ķērājs” biju pamanījusi jau pasen. Izlasot uz otrā vāka anotāciju, vēlmi nopirkt apcirta viens vienīgs vārds – Afganistāna. Tā man asociējās ar citādo (nepieņemamo) pasauli, musulmaņiem, terorismu, bēgļiem un karu, kurā 80-tajos gados krita nelaimīgo kārti izvilkušie padomju armijā iesauktie latviešu puiši. Tā nu sanāca, ka pagājušajā gadā, mācoties 12. klasē, dēlam angļu valodas stundā tika uzdots izlasīt šo grāmatu. Kad apvaicājos, kāda tā ir, viņš neiedziļinājās sižeta izklāstā, - vien pateica, ka laba. To paturēju prātā un pavisam nesen, apmeklējot grāmatnīcu, nopirku.


Romāns veidots kā galvenā varoņa Amīra stāstījums. Savā galvā sižetu sadalīju trīs daļās: bērnība Afganistānā, dzīve Amerikā, atgriešanās Afganistānā. Ja pirmā un trešā daļa neļauj grāmatu nolikt malā, tad vidusdaļa (gandrīz 100 lappuses) šķita bezgala garlaicīga. Nevarēju izprast, kāda šai sižeta līnijai saikne ar grāmatas nosaukumu. Pie tam, lasot vidusdaļu, likās, ka autors romāna kulmināciju jau sasniedzis pirmajā daļā. Vienu brīdi pat radās sajūta, ka romāna beigas ir paredzamas. Daļēja taisnība man bija, taču es negaidīju, ka otra, vēl lielāka kulminācija būs sagaidāma romāna noslēgumā.


Romāns ir par draudzību starp Amīru un kalpa zēnu Hasanu; par nodevību (drīzāk divām nodevībām); par centieniem iegūt atzinību un mīlestību tēva Bābā acīs; par netīkamām atmiņām, kas seko līdzi visu turpmāko dzīvi; par iespēju savu bērnības kļūdu labot; par dzīvi Afganistānā pirms kara un kara laikā.

 

P.S. Nedaudz traucēja neiztulkotie persiešu vai afgāņu valodas vārdi, kas caurvija romānu. 

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

 

Vairākas slepkavības, kurām, kā izrādās, ir viena saikne ar pusaudzi Rozi un no ūdens dzīlēm zvejas tīklā izvilkto lelli. Kriminālromāns likās saistošs un interesants līdz mirklim, kamēr visi notikumi (apmēram pēdējās 50 lappusēs) straujā tempā sāka noskaidroties. Kaut gan jāatzīst, ka lasāmo mierīgi varēju nolikt malā, lai turpinātu lasīšanu citā laikā.

 

Citāti


Nezinu, kas bija vainīgs, ka izrādes laikā nāca miegs – vai nu divas negulētās naktis, kas pavadītas, labojot skolēnu darbus pirms semestra beigām vai arī tas, ka lugas dialogi bija garlaicīgi. Kopumā izrādi uztvēru kā informējošu materiālu par sociālo nevienlīdzību, kas kārtējo reizi atgādināja, ka katram cilvēkam ir izvēles iespējas, kā dzīvot savu dzīvi.

Vairāk kā 20 gadus pēc skolas beigšanas satiekas kādreizējie bērnības draugi – Mārgareta un Maiks. Abi nākuši no trūcīga strādnieku rajona, taču viņu dzīves ceļi šo gadu laikā krasi atšķīrušies. Maiks pabeidzis augstskolu un strādā par ārstu, bet Mārgareta, līdz galam pat neieguvusi vidējo izglītību, visu dzīvi kuļas pa zemi atalgotām darba vietām. Pie tam viņas apgādībā un aprūpē ir pieaugusi meita ar garīgās attīstības traucējumiem.

Lugas darbība norit Amerikā, un mani visu izrādi caurvija sajūta, ka autors, aprakstot par Mārgaretu un Maiku, atklājis afroamerikāņu sociālās problēmas. Varbūt tāpēc 2011. un 2012. gadā šis darbs Amerikā guva panākumus. Personīgi man luga nelikās tik vērtīga, lai būtu vairāku balvu cienīga.

Tā arī nesapratu, kas izrādē bija domāti labie cilvēki. Vai mazizglītotā Mārgareta ar savu naivo vientiesību? Vai arī autors vēlējās pateikt, ka Maikam būtu piešķirama kategorija “labais cilvēks” tikai tādā gadījumā, ja viņš palīdzētu un finansiāli atbalstītu Mārgaretu tik vien tā fakta dēļ, ka abi bijuši bērnības draugi?

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Sēdēšana pie datora trenē tikai roku pirkstus. Kaut gan dažreiz - arī smadzenes.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā