Skatuves iekārtojums. Vienā skatuves pusē atrodas neliels galdiņš, uz kura uzlikti divi ļoti maziņi groziņi un viens liels grozs. Tas ir sivēntiņu namiņš. Otrā skatuves stūrī stāv ozols (statiska loma) un rokā tur izplēstu lietussargu. Pie lietussarga galiem piešūtas papīra ozollapas un ozolzīles. Apkārt ozolam nolikti trīs krēsli.

Izrādes sākumā visi trīs sivēntiņi atrodas savā namiņā. Vilks paslēpies aiz namiņa. 

Teicējs: Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi, kurus ļoti vēlējās apēst ļaunais vilks. Par to, kā viņiem izdevās pārmācīt izsalkušo vilku, uzrakstīta pat pasaka.

Nifnifs: Es uzcēlu salmu namiņu, bet vilks to aizpūta pa gaisu (sāk raudāt).

Nufnufs: Es uzcēlu žagaru namiņu, un arī to vilks aizpūta pa gaisu (sāk raudāt).

Nafnafs (vēršas pie abiem raudošajiem sivēntiņiem): Nu, neraudiet! Tagad mēs visi trīs dzīvojam akmens namiņā (rāda visapkārt). Arī to vilks gribēja aizpūst, bet viņam neizdevās (braši un lielīgi). Kad vilks namiņā mēģināja ierāpties caur skursteni, viņš iekrita katlā ar verdošu ūdeni un applaucējās.

Teicējs: Tā beidzās pasaka. Ja jūs domājat, ka tas ir viss, tad maldāties. Vilks bija pamatīgi noskaities un nemaz nevēlējās atkāpties no sava nodoma apēst sivēntiņus.

Vilks: Jau vairākas dienas un naktis no slēpņa novēroju namiņu, cerībā, ka sivēntiņi iznāks ārā. Bet viņi - viltnieki, sarūpējuši ēdienu ilgam laikam. Es būšu pacietīgs. Gan kādu dienu sivēntiņiem nebūs ko ēst, un līdzko viņi pametīs savu namiņu, es izlīdīšu no slēptuves un viņus noķeršu (norij gardas siekalas).

Teicējs: Sivēntiņi vairākas nedēļas nepameta savu namiņu. Kādu dienu viņi rotaļājās (sivēntiņi sadevušies rokās aplītī danco un trallina). Un pēkšņi Nifnifs apstājās...

Nifnifs (apstājas; glauda savu vēderu un žēli): Man tikko iekurkstējās puncītis. Es gribu ēst.

Nufnufs (arī apstājas): Man arī gribas ēst.

Nafnafs: Mūsu krājumi ir beigušies. Iesim uz mežu! Tur zem lielā ozola būs sabirušas zīles. Panašķosimies. Un no vilka mums nemaz nav jābaidās (nevērīgi atmet ar roku), jo vairākas nedēļas par viņu nekas nav dzirdēts. Droši vien no meža būs jau aizbēdzis.

Nifnifs un Nufnufs (drosmīgi, kareivīgi): Nav ko baidīties! Drīzāk vilkam no mums ir jābaidās (iesmejas).

Nafnafs: Paņemsim līdzi groziņus, kuros salasīt zīles vakariņām.

Teicējs: Tā kā Nifnifs un Nufnufs bija slinki, viņi izvēlējās mazākos groziņus, Nafnafam atstājot lielāko grozu (Nifnifs un Nufnufs paņem mazākos groziņus, bet Nafnafs – lielāko). Līdz mežam sivēntiņi aizgāja bez starpgadījumiem. Vilks visu laiku slepus sekoja, slēpjoties aiz kokiem (vilks klibojot un slēpjoties, seko sivēntiņiem; sivēntiņi zem ozola sāk lasīt zīles). Kad sivēntiņi zem ozola sāka lasīt zīles, vilks tiem uzbruka.

Vilks (briesmīgi rēkdams): Šoreiz visus trīs noķeršu un apēdīšu.

Nafnafs (abiem sivēntiņiem): Rāpjaties ašāk ozolā! Es vilku aizturēšu un tad rāpšos jums pakaļ! (Nifnifs un Nufnufs uzkāpj uz krēsliem. Nafnafs veikli vilkam uz galvas uzliek lielo grozu. Vilks gaudo, streipuļo, ar galvu atsitas pret koka stumbru. Nafnafs tikmēr uzkāpj uz trešā krēsla).

Visi trīs sivēni stāv uz krēsliem (uzrāpušies ozolā) un dzied dziesmu (Raimonda Paula dziesmas „Putniņš uz zara” melodija):

Kas manim kaitēja

Sivēnam būt,

Uz zaļa zariņa

Mūžiņu vadīt?

Vējiņš mani šūpoja

Dieniņām cauri,

Ozols mani baroja

Ozola zīlēm.