Autortiesības. Vai tādas Latvijā eksistē?

No rīta pamodos kaujinieciski noskaņota. Beidzot nolēmu cīnīties par savām idejām, kuras tiek izmantotas internetā komerciālos nolūkos. Man nav iebildumu, ja grāmatās, žurnālos vai manā mājas lapā publicētos rokdarbus cilvēki gatavo savam priekam. Man ir iebildumi, ja manas idejas paņem (nozog), lai ražotu masveidā un gūtu materiālu labumu. Galu galā man uz tām ir autortiesības, tāpēc, par sevi atgādinot, aizrakstīju divas e-vēstules.

Pastaiga mežā

Abi ar vīru aizgājām līdz mūsu eglītei apskatīties, vai kāds uz svētkiem to nav nozāģējis. Pa ceļam nesatikām nevienu cilvēku. Kurš tad Ziemassvētku priekšvakarā pastaigājas pa mežu? Visi vai nu iepērkas, vai arī gatavojas mājas svinībām. Mežs piederēja tikai mums abiem. Un tā nebūtu es, ja savas prieka emocijas neizkliegtu. Galvenais, ka neviens to nedzirdēja.

Ziemassvētku sagaidīšana

Ja jau šos svētkus svinam minimālisma gaisotnē tikai ar vienu eglītes dekoru, ieteicu pamainīt ierasto apdāvināšanas procesu. Nekādu dzejoļu, dziesmu un deju. Pirms dāvanu pasniegšanas katram bija jāpastāsta, kāpēc izvēlējies tieši šo dāvanu. Lielāks prieks saņēmējam, ja dāvinātājs “uzķēris” viņa patieso vēlmi, nevis iegādājies kārtējo krāmu, kuram veikalā uzlikta atlaide.