|
Ajačo Ajačo (Ajaccio) pazīstama kā Napoleona Bonaparta dzimtene. Te atrodas Bonapartu ģimenes muzejmāja (Maison Bonaparte), kurā var apskatīt telpu iekārtojumu un dažādas ģimenei piederošās lietas. Mēs uz muzeju negājām, bet atvēlētajā laikā aizstaigājām līdz akmens bluķu grotai, kurā bērnībā spēlējies mazais Napoleons. Līdz šai vietai var aizbraukt arī ar tūristu autovilcieniņu. Te ir laukums, kur uzkalnā atrodas Napoleona skulptūra. Uzkāpjot pa taciņu, kas ved uz kalnu kreisajā pusē, var ieraudzīt meklēto grotu.
Akmens grota, kur bērnībā spēlējies Napoleons, atrodas pieminekļa kreisajā pusē.
Ajačo pilsētas panorāma.
Filitoza Ceļa posmā starp Ajačo (Ajaccio) un Propriāno (Propriano) atrodas brīvdabas muzejs (Station Préhistorique de Filitosa) – pirmatnējo cilvēku apmetne (aptuvenā atrašanās vieta kartē apzīmēta ar sarkanu punktu). Ar to Korsika lepojas tāpat kā Anglija ar Stounhendžu. Mūs pa muzeju izvadāja krievu gide Maša, kas ieradusies šeit no Maskavas. 1946. gadā kāds zirgkopis nopirka šo pļavu saviem zirgiem. Kad no šajā vietā esošajiem akmeņiem sācis veidot žoga stabus, viņš uzgāja akmeni ar iegravējumiem. Kā izrādījās vēlāk, tā bija akmens skulptūra menhīrs. Kad uzsākās arheoloģiskā izpēte, tika uziets, ka cita akmens skulptūra guļus pozīcijā tika izmantota kādas mājas pagalmā kā sēdvieta.
Vecā vīģe un menhīru rinda. Akmens karavīru atveidi vietējos iedzīvotājus aizsargāja no iebrucējiem.
Skats no kalna aiz vecās vīģes uz pirmatnējo cilvēku apmetni.
Propriāno Propriāno (Propriano) ostā piestājušas dažāda lieluma un greznuma jahtas. Pastaigājoties pa ostas tiltiņiem, tās var aplūkot gluži kā izstādes eksponātus. Tajā vakarā pūta ļoti stipras vēja brāzmas un metāliskās skaņas, kas radās jahtām vējā šūpojoties, uzbūra savdabīgi muzikālu gaisotni. Nedaudz atgādināja govju zvanu skaņas Alpu kalnos.
Līdzās glaunajām, desmitiem tūkstošus vērtajām jahtām, ūdenī šūpojās vecas, nobružātas laivas (priekšējā laivā atrodas pat saplēsts plastmasas spainis). Ar vīru nosmējāmies, ka šādas laivas mums arī būtu pa kabatai.
Skats no kalna, kur atrodas Propriāno baznīca.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantota internetā uzietā Korsikas karte.
Korsikas nacionālais simbols ir Mora (Maura) galva, bet ēdiens, kas noteikti būs kā suvenīrs no šīs salas, ir ēdamo kastaņu (chataigne) cepumi. Jāatzīst, ka pēc garšas ne ar ko neatšķiras no parastajiem cepumiem.
Acīs krita salas pilsētnieku nevīžība un netīrība. Mums tomēr pierasts, ka pilsētas centrā vai privātmāju pagalmos izravētas puķu dobes, nopļauta zāle, apgriezti krūmi, sagrābtas pērnās lapas. Te tā nav. Izskatās, ka viss pamests savā vaļā. Pilnīgi normāli, ja pagalmos (pat viesnīcas!) mētājas gružu un nederīgo celtniecības materiālu kaudzes. Tā kā suņi pa ielām skraida brīvā vaļā, nemitīgi jāskatās zem kājām, lai neiekāptu sūdu čupā. Pilnīgs pretstats vasarā redzētajam Alpos, kur katra māja un pagalms bija perfektā kārtībā.
Braucot pa kalnu un raugoties uz ielejā paliekošo pilsētiņu nodomāju, ka šīs mazās mājiņas ir garāžas vai kādi šķūnīši. Tomēr tā nav. Tie ir kapi, kur katrai ģimenei uzbūvēta sava kapliča.
Mana versija, ka uz balkona uzbūvētās būdiņas ir krāmu vai malkas noliktavas. Kad atgriezāmies Latvijā, kādā no ekskursiju aprakstiem izlasīju, ka tās varētu būt tualetes, jo vecās ēkas celtas laikos, kad nebija ūdensvada un kanalizācijas.
Vienai ēkai pamanīju interesantu ūdens noteku no balkona.
Krievijā populāri mājas krāsot zilā krāsā ar īpašu nodomu, jo mušām nepatīk šī krāsa. Korsikā logu un durvju slēģi daudzām mājām arī bija zilā krāsā, bet pārsvarā tomēr brūni.
Tāpat kā Līgatnē smilšakmens iežos izraktās alas kalpo kā pagrabi, Bonifačo kaļķakmens iežos izraktās alas kalpo kā garāžas.
Vairākās vietās redzējām vīriešu bariņus, kas brīvo laiku pavadīja, ar smagām metāliskām bumbām spēlējot Petanku. Fotogrāfijā redzamās sarūsējušās metāla bumbas mētājās pie kāda autoceļa krodziņa.
Korsikā aprīļa beigās ziedēja viss iespējamais: īrisas, pusdienziedes, Alpu vijolītes, magones, krokusi (mežā), ceriņi, dažādi augļu koki un daudzi nepazīstami augi.
Augi sarkano klinšu pakājē.
Filitozi muzeja darbiniece, kas runāja krievu valodā, teica, ka šis augs ir lāča ķiploks.
Šādi augi sastopami Korsikas kalnainajos mežos.
Pirmo reizi redzēju spirālveidīgus ziediņus. Nosaucu tos par gliemezīšiem.
Pērnā gada mandarīni karājas kokā līdzās jaunajiem mandarīnu ziediem.
|