2. diena

Ventspils – Mõntu – Mändjala – Kuressaare – Panga pank – Angla – Kaali – Mändjala

No Ventspils prāmis devās uz Sāremas salas piestātni Mõntu. Priecājos, ka brauciens ilga tikai četras stundas. Lai arī lielāko daļu laika pavadījām ārā uz kāja vai restorānā pie loga, pētot jūras plašumu, viļņu šļakatas un garām braucošos kuģus, sāka jau manāmi apnikt.

No piestātnes Mõntu aizbraucām līdz apdzīvotai vietai Mändjala, lai noliktu mantas viesnīcas istabiņā. Izrādījās, ka 4-vietīgais ģimenes numuriņš bija iekārtots divos stāvos. Bērni par to tikai priecājās un pieteicās gulēt otrajā stāvā. Tajā laikā puika bija 4 gadus vecs, tāpēc braucienu uz Sāremu viņš šobrīd gandrīz neatceras, toties koka kāpnes, kas veda uz otrā stāva istabiņu palikušas atmiņā vēl joprojām, jo pa tām tika nemitīgi rāpelēts augšā un lejā.

Tālāk ceļš veda uz Kuresāri (Kuressaare) – vienīgo Sāmsalas pilsētu. Apmeklējām Kuresāres pili, kas tiek uzskatīta par savā oriģinālajā veidolā vislabāk saglabājušos viduslaiku pili Baltijā. Pils iekšpusē iekārtots muzejs un notiek mākslinieku izstādes (www.saaremaamuuseum.ee/en/).

     

Netālu no pils atrodas akvaparks. Mēs uz  to negājām.

No Kuresāres pa 86 autoceļu aizbraucām līdz Pangas klintīm (Panga pank). Tās atrodas salas ziemeļu daļā, apmēram 6 km no Võhmu ciema, un ir augstākais kaļķakmens stāvkrasts visā salā (vidējais augstums 10-15 m; maksimālais augstums 21 m; garums – 2,5 km). Stāvkrasts tiešām atbilst nosaukumam “stāvs krasts”, jo stāvēšana kraujas malā un iespējamais akmeņu nogruvums uzdzen trīsas. Jūras plašums no šī skatu punkta ir vienreizējs. Apmēram simts vai pat vairāk metrus no stāvkrasta jūras zilais tonis mainās, jo, iespējams, zem ūdens atrodas klintis un jūra krasi kļūst dziļāka. Kad Sāremas salā kopā ar kori biju astoņdesmito gadu beigās (padomju laikā), stāvot uz klints un skatoties tālu jūrā, mēģināju ieraudzīt kaut mazu daļiņu no neaizsniedzamajām ārzemēm, tas ir, Zviedrijas krastus.

Tālāk ceļš no Pangas klintīm pa 129 autoceļu ved līdz Leisi, bet pēc tam pa 79 autoceļu - uz mūsu nākamo pieturpunktu – Anglas vējdzirnavām (Angla tuulikud). Anglas ciemā (pirms Karjas ciema) līdzās ceļam slejas piecas vējdzirnavas. Bērnus gan vairāk par vējdzirnavām interesēja līdzās esošajā pļavā uzstādītās dažāda veida šūpoles un šūpuļtīkli. Tos varēja iemēģināt, cik vien tīk, protams, par nelielu samaksu.

Tālāk braucām pa 79 autoceļu līdz krustojumam ar Masa – Putla ceļu, līdz sasniedzām Kaali. Nedaudz nomaldījāmies un pie līdzīga nosaukuma norādes ceļa labajā pusē iegriezāmies mežā. Tā kā pie meteorīta krātera biju pirms vairāk kā desmit gadiem, ātri vien sapratu, ka nav īstā vieta. 20 gadsimta 20.-tajos gados zinātnieki Kāli krāterī (Kaali kraater) uzgāja dzelzs šķembas. To analīze pierādīja, ka atlūzas ir no kosmiska ķermeņa (meteorīta), kas te nokritis pirms apmēram 7500 gadiem. Ieejot Zemes atmosfērā, meteorīts sašķīdis gabalos un nokritis kā meteorītu lietus, izveidojot 22 metrus dziļu galveno krāteri ar 110 metru rādiusu un astoņus no viena līdz četrus metrus dziļus krāterus. Līdzās auto stāvvietām iespējams nopirkt suvenīrus. Ja atmiņa neviļ, te bija arī neliels pārtikas veikaliņš.

No Kaali cauri Kuressaare devāmies uz mūsu naktsmītni apdzīvotajā vietā Mändjala. Kad te nonācām, sāka jau krēslot. Aizgājām līdz jūrai un ieturējām tur veselīgas vakariņas – ēdām zemenes! Bērni pēc tam, protams, līdz pat tumsai spēlējās smiltiņās. Jūrā nepeldējāmies, jo tā smirdēja.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

 

   

interesanti

 

    

superīgi

 

  

slikti;

nav vērts redzēt

 

 

Baltijas jūra, peldot ar prāmi uz Sāremu.

 

 

Apdzīvotajā vietā Mändjala, kur apmetāmies pirmo nakti, meita pie jūras dzeltenajās smiltiņās no akmentiņiem izlika “bruģi”. Vēlāk akmentiņi tika aiznesti uz viesnīcas istabiņu un ar flomāsteriem apzīmēti.

 

 

Šīs, savukārt, ir Pērnavas pludmales smiltis. Nedaudz līdzīgas dubļiem. Dēls pludmalē atrada plastmasas sietiņu un izraka "kanalizācijas bedri". Tāda bija viņa rotaļa.

 

 

Lai šūpotos uz šīm metāla šūpolēm (pie Anglas vējdzirnavām), bija jānostājas uz metāla pēdām.