Cīņa ar liekajām kalorijām

Lai mazinātu pa ziemu uzkrātos kilogramus, pēdējās nedēļas cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt staigājot. Pēc 8 km garās pastaigas pa mežu, vīrs piedāvāja tikko no ceptuves atnestās siltās magoņmaizītes. Sākumā atteicos, bet veselības programma Healt uz mobilā man atsūtīja ziņu – “Tu sasniedzi savu mērķi. Ir laiks svinēt”. Un es paklausīju. Nosvinēju, apēdot vienu bulciņu. Pēc tam otru. Vēlāk mani grauza sirdsapziņa, ka stundas laikā nodzītās kalorijas dažu minūšu laikā esmu pieaudzējusi ar uzviju.

 

Daba mostas

Meža mitrumā pamanīju pirmo odu bariņu, bet ejot gar mežmalu, saulītē laidelējās vairāki dzeltenie un viens raibais tauriņš.

Ja nebūtu dažās vietās redzamas sniega paliekas, varētu padomāt, ka mežs fotografēts vasarā.

 

Koncerts

Ogres kultūras centrā uzstājās vietējais pūtēju orķestris “Horizonts”. Dēla pirmais koncerts. Cik viņam tas svarīgs, jutu pēc vēlāk uzdotajiem jautājumiem – “Vai tev patika? Vai redzēji, kā spēlēju? …”

Rudenī dēlam piezvanīja pūtēju orķestra diriģents Vilis Kokamegi un viņu uzaicināja spēlēt sitamos instrumentus. Atceros, kā dēls pie telefona no laimes burtiski kusa, jo mūzikas skolā pabeigta vijoles klase, bet sitamie instrumenti vairāku gadu garumā apgūti papildus kā interešu izglītība.

Bet vislepnākā esmu es, jo mans dēls, kam dievs dāvājis muzikālo dzirdi, tai pat laikā atņemot dzirdi vienai austiņai, dara to, kas viņam sagādā patiesu prieku, proti, muzicē.