Izglītības neirozinātne

Atgriezusies no semināra, direktore skolotāju sapulcē dalījās ar viediem atklājumiem, proti: “Nav svarīgs mācību stils un metodes, bet gan tas, cik emocionāli tiek vadītas stundas. Jo negaidītākas emocijas, jo labāk tās iesēdīsies skolēnu atmiņā.” Ja tā kārtīgāk padomā, tad no saviem skolas laikiem atmiņā tiešām palicis tikai kaut kas neordinārs.

Piemēram, fizikas skolotājs, kurš kontroldarba laikā spēlēja stabuli, bet citu reizi izdalīja visiem torti, lai gardāka rakstīšana. Mūsdienās vecāki sen būtu nosūdzējuši šo skolotāju Izglītības kvalitātes valsts dienestam par to, ka dažas reizes mums nācās izlozēt atzīmes (arī sliktas), jo kā skolotājs aizbildinājās, - žurnālā to bijis par maz.

Krievu valodas skolotāja vairāku stundu garumā aizrautīgi atstāstīja “Евгений Онегин”, “Война и мир” un pat dziedāja fragmentu no kaut kādas operas. Bet vislielākā fīča - pirms ieiešanas krievu valodas klasē, mums katru reizi(!) bija jāslauka kājas mitrā grīdas lupatā.

Ķīmijas skolotājs izsniedza acetonu, ja uz skolu kāda meitene atnāca krāsotiem nagiem. Viņa atvilktne bija īsta dārgumu lāde, jo līdz pat mācību gada beigām tajā uzglabājās visas atņemtās rotaslietas un gredzeni. Bet vislielākais bieds bija ķīmijas laboratorijas darba laikā saplēst mēģeni, jo tad žurnālā parādījās divi vieninieki, kurus varēja izlabot, atnesot tādu pašu mēģeni. Tajā laikā tas nemaz tik viegli nebija izdarāms. Vienu reizi pat manam tēvam nācās iet pie Ogres trikotāžas kombināta ķīmiķiem to izlūgties.

Latviešu literatūras skolotāja man uzticēja vadīt skolas koncertus un ieteica studēt aktiermākslu, bet es aizgāju uz pedagogiem.

Matemātikas skolotāja, ko citi raksturoja kā knīpstangu, ielika fantastiskus pamatus. Pat pēc 30 gadiem, kaut biju mācījusies Ogrē, varēju izrēķināt meitai uzdotos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11. un 12. klases ģeometrijas uzdevumus.

Angļu valodas skolotāja iedzina kompleksus uz visu mūžu, jo piekasījās pie manas izrunas. Lai pabojātu vidējo vērtējumu, viņa izsauca lasīt tekstu. Neviens turpmākais pedagogs (pat augstskolā) manu izrunu tā nekritizēja.

Militārajā mācībā uz ātrumu jaucām Kalašņikova automātu un zinājām visas tā sastāvdaļas. Pirmo reizi mūžā, mācoties 9. klasē, mūs aizveda uz skolas pagraba šautuvi, lai uz atzīmi šautu mērķī. Acīmredzot iepatikās, jo vēl joprojām, ja rodas iespēja šaut, neatsakos.

Automācībā ar smago biju nobraukusi tikai dažas stundas, kad pasniedzējs uzticēja garāku braucienu - no Ogres līdz Jēkabpilij un atpakaļ. Toreiz biju tikai sešpadsmit gadus vecs skuķis, kam bija jāatspiežas pret vairākiem spilveniem, jo kājas nesniedzās līdz pedāļiem.

Šo jauko mirkļu dēļ vien ir vērts pateikties skolotājiem.