ALPI VASARĀ (2018./ 8 dienas)

11.08.2018.

Tēma: CEĻOJUMI Grupu ceļojumi

Ceļojuma plānošana

Palikušas patīkamas atmiņas no 2015. gada ceļojuma pa Norvēģijas fjordiem (lasīt šeit), tāpēc nolēmu kopā ar ģimeni arī šovasar dažas dienas pavadīt kalnu noskaņās. Izvēle krita uz “Impro” piedāvājumu “Pa Eiropas daudzkrāsainajiem Alpiem”, kam nebija īpaša norāde, ka jābūt pieredzei kalnu kāpšanā. Kā vēlāk izrādījās, ekskursijas grupā bija gan 4-gadīgs puika (manuprāt, šim ceļojumam tomēr par jaunu), gan 75-us gadus vecs vīrs. Slodze, staigājot pa kalniem, tomēr bija liela, ņemot vērā, ka temperatūra turējās virs +300C (vienu dienu pat +380C) un visas dienas garumā bija jānoiet 10-15 km.

2018. gadā “Impro” piedāvāja tikai vienu šādu ceļojuma maršrutu, un es priecājos, ka tas iekrita laikā, kad mums visiem bija brīvlaiks vai atvaļinājums (1. augusts – 8. augusts). Mazliet gan saskumu, ka lidojums bija paredzēts tikai turpceļā, jo reāli 7. un 8. ceļojuma diena pagāja stundām garā un nogurdinošā pārbraucienā ar autobusu, šķērsojot vairāku valstu robežas (Austrija, Čehija, Polija, Lietuva, Latvija). Tātad no 8-ņām ekskursijas dienām, Alpu kalnos pavadījām 6-as dienas. Izbaudījām populārākās Itālijas, Slovēnijas un Austrijas kalnu virsotnes.

Vienam cilvēkam ceļojuma cena šķiet daudz maz pieņemama – 645 eiro, bet reizinot to ar 4, cipars kļūst jau iespaidīgāks. Vēl ir jārēķinās, ka prātīga ēšana vienam cilvēkam izmaksā ap 15-20 eiro. Mums katru dienu pusdienas izmaksāja diezgan dārgi – 65-75 eiro. Pie tam tu nezini, kādu kaķi maisā pērc. Piemēram, Itālijas kalnos visu ēdienu nemaz neapēdām, jo tas bija sāļš un mūsu vēderiem nepieņemams: kukurūzas putra, cepta desa, marinētas eļļainas sēnes, cepts trekns siers un 2l ūdens pa 6(!) eiro.

Jārēķinās, ka arī braucieni ar pacēlājiem un trošu vagoniņiem nav no lētajiem. Piemēram, divi pacēlāji un ledus alas apskate Dahšteinas kalnos vienam cilvēkam maksā ap 40 eiro. Ekskursijas vadītāja teica, ka cenas ar katru gadu tikai pieaug.

Kalni ir mānīgi pat vasarā. Vienu brīdi šķiet, ka sutīgi un karsti, bet aizejot ēnā aiz kalnu virsotnes – kļūst vēsi, bet tad pēkšņi pār kalnu pārvelkas mākoņi un uznākt lietus. Tam visam, ceļojot pa kalniem, jābūt gatavam, jo kalnu takas ir 10 vai vairāk kilometrus garas un nokļūt sākumpunktā tik ātri kā vēlētos, nevarēs.

Ejot kalnos, vēlams nodrošināties ar:

  1. slēgtiem mitrumizturīgiem apaviem, kam zole ar dziļu protektoru (pat vasarā daudzi ceļotāji gāja zābakos ar nelieliem stulmīšiem, lai būtu nostiprinājums pie potītes, jo, staigājot pa akmeņaino taku, jānodrošinās pret potītes izmežģīšanu);
  2. saliekamas nūjotāju/slēpotāju nūjas, kuras var ielikt koferī lidojuma laikā (ceļojuma aprakstā par nūjām nekas netika minēts, tāpēc mēs iztikām bez tām, taču citi nūjas iegādājās pilsētās uz vietas);
  3. mugursomu;
  4. jaku vai džemperi;
  5. lietus mēteli un/vai plēves apmetni;
  6. mobilo telefonu (kaut arī var būt kalni, kur sakari nav iespējami);
  7. kalna karti ar taku norādēm;
  8. ūdens pudeli (kalnu pilsētās no krāna tek tīrs ūdens, tāpēc to pildījām plastmasas pudelēs, lai kāpelējot pa kalniem, būtu ar ko remdēt slāpes);
  9. uzkožamo (mēs atklājām, ka, ejot kalnos vasaras karstumā, vislabākais ēdiens ir ābols, jo nesaspiežas mugursomā un tā sula veldzē sausumu mutē;
  10. saulesbrilles (it sevišķi saulainā dienā);
  11. cepure vai viegls apmetnis uz galvas/pleciem (dēls kalnos jau pirmajā dienā apdedzināja plecus, kaklu, degunu un ausis, tāpēc turpmāk ap galvu apsēja T-kreklu tā, ka tas nosedza arī kakla rajonu);
  12. saules aizsargkrēms (ceļojuma aprakstā netika minēts, tāpēc mums nebija, taču stipri apsauļotās ķermeņa vietas vakaros ieziedām ar līdzi paņemto “Bepanthen” krēmu);
  13. tālskati (nav obligāti).

Biju paņēmusi klasiskos Selgas cepumus, nemaz nezinādama, ka tos labprāt ēd arī kalnos dzīvojošie murkšķi. Noderēja.

Tūristiem ierīkotas ēstuves vai nu kalna pakājē vai arī augšā kalnā, taču ne visās vietās bija pieejamas suvenīru bodītes. Vēlējos atvest uz mājām kaut ko etnogrāfisku, bet sapratu, ka ar amatniecību Alpu apkārtnē tā pašvakāk. Kā suvenīri pārsvarā tiek piedāvātas Ķīnā ražotas preces.

No Alpiem uz mājām atvedu: mazu govju zvaniņu; ēdelveisa sēklas; ādas maciņu, kas pēc formas atgādina austriešu vīriešu šortus; saldumus un kalnos salasītus akmeņus. Murkšķa rotaļlietu un izslavētos murkšķu taukus, kam piemīt dziednieciskās spējas, nepirkām. Starpcitu, viena sieviete no grupas, lai nesāpētu pārslogotie muskuļi, ieziedās ar murkšķa taukiem. Nezinu – kājas varbūt nesāpēja, toties viņu, kā pati sūkstījās, tajā dienā aplidoja daudz kukaiņi un mušas.

 

Govju zvaniņš.

 

  

Ēdelveisa sēklas.

 

Ādas maciņš, kas pēc formas atgādina austriešu vīriešu šortus.

Kalnos salasīti akmeņi.

 

Nebūtu korekti attiecībā pret ceļojuma firmu, ja es turpinājumā pārstāstītu visu ceļojuma maršrutu, tāpēc savus iespaidus atrādīšu fotogrāfijās un nelielos komentāros.

 

 

Sirmione

No Milānas lidostas taisnā ceļā devāmies uz Sirmiones (Sirmione) pilsētu, kas atrodas Itālijas ziemeļos uz 4 km garas pussalas. To apskalo lielākais Itālijas ezers – Gardas ezers (Lago di Garda), ko savukārt ieskauj Alpu kalni. Tā ir populāra kūrortpilsēta, kas pazīstama ar ārstnieciskajiem terminālajiem ūdeņiem. Ja izmanto iespēju ar kuteri apbraukt apkārt pussalai, tad ezerā var ieraudzīt nelielus burbulīšus, kas nāk no karstajiem sēravotiem.

Gardas ezers ir Alpu ezers, kas veidojies ledus laikmetā. Ūdens tajā ir zili zaļā krāsā un joprojām labā kvalitātē. Grunts ezerā akmeņaina, tāpēc, ejot peldēties, labāk kājās uzvilkt peldēšanas apavus.

 

 

Sirmiones simbols – Rocca Scaligera pils, caur kuras vārtiem ieiet vecpilsētā.

 

Sirmiones kuteru piestātne.

 

Sirmiones pils mūris, kas redzams, apbraucot pussalai apkārt ar kuteri.

 

Ezera rietumu piekrastē ir citronu dārzi.

 

Sirmiones pussalas pašā galā atrodas milzīga izmēra romiešu villas drupas.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantoti Google maps karšu fragmenti.

 

 

Alpu kalnu pilsētiņās raksturīgas mājas, kurām 2. un, ja ir, tad 3. stāvs uzbūvēts no koka. Koka balkoniem noteikti jābūt bagātīgi rotātiem ar ziediem. Visi pagalmi izskatījās tik perfekti sakopti. Mums līdz tādam līmenim vēl ļoti, ļoti tāls ceļš ejams.

 

 

Itālijas Alpos mājām ir salīdzinoši mazi lodziņi, nekā pie mums Latvijā, un visiem logiem priekšā žalūzijveida aizvērtņi.

 

 

Cilvēkiem vienmēr ir paticis atstāt pēc sevis kādu piemiņu. Pie mums alu sienās ieskrāpē savu vārdu, bet Alpu dolomītu kalnos vārdu izliek no akmeņiem.

 

 

Suns ķengursomā. Visi ģimenes locekļi vēlas pilnvērtīgi izbaudīt kalnus.

 

 

Kalnu pakājēs zeme izmantota līdz pēdējam metram. Nekur nevarēja redzēt aizlaistus, pamestus zemes gabalus kā pie mums. Nevarēju saprast, kas tās Austrijā par daudzām mazām mājiņām uz lauka – darbarīku novietnes vai siena šķūnīši?

 

Slovēnijas Alpos sienu žāvē pavisam savādāk nekā pie mums – uz horizontāliem koka zariem.

 

 

Divi vīri kalnā kāpa bavāriešu cepurēs, kas rotātas ar spalvām un ziediem.

 

 

Austrijas Grosgloknera Alpu panorāmas ceļa serpentīnus no kraujas šķir vien reti akmens bluķīši.

 

 

Par šādu 2-vietīgu studentu dzīvoklīti (Bad Ischl; Austrija) mūsējie var tikai sapņot. Te ir virtuvīte ar ledusskapi, tualete ar dušas kabīni, balkons un skaists skats uz kalniem. Noskaidroju, ka maksa par mēnesi ~130 eiro.

 

 

Alpu simbols ir ēdelveisa ziediņš. Tas attēlots uz Austrijas 2 centu monētas.

Alpu ēdelveiss sastopams augstāk par 2.5 km. Internetā izlasīju, ja senos laikos jauneklis vēlējies precēties, lai pierādītu savu mīlestību, viņam savai iecerētajai vajadzēja uzdāvināt ēdelveisa ziedu, jo tie aug klinšainās, grūti pieejamās vietās, kuras var sasniegt, riskējot ar dzīvību. Pati šādu ziedu kalnos gan nemanīju, tāpēc paraugu atradu internetā.

 

Citi Alpos redzētie ziedi. Nosaukumus diemžēl nezinu.